«Nav svarīgi, kurš,» es to noraidīju.
– Tev ir partneris?
– Nē, darbā strādāju viena.
– Tātad tas ir cilvēks no malas. Vai ir kāds, kuram ļoti uzticaties? – draugs jautāja ar paceltām uzacīm un smaidu no auss līdz ausij.
«Jā, bet šis vīrietis nav man līdzvērtīgs,» es īgni pasmaidīju.
– Un es? Vai es esmu līdzvērtīgs tev?
– Tas ir atkarīgs no tā, kas mūs ieskauj.
– Tagad. Vai mēs tagad esam vienlīdzīgi?
– Un tas ir atkarīgs no tā, ko es vēlos vai par ko esmu spiests izlikties.
– Un ko tas nozīmē?
«Tas nozīmē, ka tu jau iejaucas tur, kur nevajag,» es to teicu tādā tonī, kas neprasīja papildu argumentus.
«Labi, galu galā jūsu pildspalvas ir tikai jūsu problēmas,» viņš mierīgi pacēla rokas virs galvas. «Mans vectēvs man teica, ka darbs Iekšlietu ministrijā ir apgrūtinošs smadzenēm, bet es viņam neticēju. Bet jūs tur pat nestrādājat sešus mēnešus.
«Es tur strādāju gandrīz trīs gadus,» vārdi izskanēja ātrāk, nekā es varēju saprast, ko es saku.
– Kas? Trīs gadi? Jūs teicāt, ka nesen tur dabūjāt darbu, veicat dažus pārbaudījumus un tāpēc apmēram mēnesi nevarējāt iet uz nodarbībām – šķita, ka Sašu būtu iespēris zibens.
«Toreiz es devos projām; bija par vēlu atkāpties un melot.»
– Misijā? – viņš sāka mani mocīt.
«Nē, es biju atvaļinājumā un skrēju savās darīšanās,» es centos visu iespējamo, lai saglabātu mieru.
– Kaut kur otrā kursa sākumā jūs visu septembri neieradāties uz nodarbībām. Jūs toreiz ieņēmāt šo darbu, vai ne? – Saša atcerējās.
– Pa labi. Precīzāk… Tas nav svarīgi.
– Labi, tam nav nozīmes, bet kāpēc tev vajadzēja melot?
– Jo man vispār bija aizliegts stāstīt, ka es tur strādāju! – es uzliesmoju.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka mani tur pieņēma caur sakariem. Padomājiet par to: kā viņi varēja paņemt cilvēku bez izglītības? Sākumā es tur gandrīz nerādījos un neko nedarīju – viņi baidījās man uzdot uzdevumus. Tomēr tad šī manas dzīves daļa sāka aizņemt arvien vairāk laika. Es nevarēju koncentrēties uz to, kas man bija patiešām svarīgs, un paņēmu atvaļinājumu. Mēnesi pavadīju klaiņojot pa dažādām pilsētām un kaut ko meklējot. Sapratu, ka kāds tomēr jautās, kur esmu, un nolēmu atbildēt patiesību. Pat ja šī patiesība vairs nebija aktuāla.
– Zini, tas izklausās ļoti dīvaini un nenormāli.
«Jā, es zinu, bet man tiešām to nevajadzēja stāstīt.»
– Ko, šis aizliegums tika atcelts pēc diviem gadiem? – viņš sarkastiskā tonī jautāja.
– Nē, viņi to nenoņēma. Vai arī es par to nezinu.
«Tad kāpēc jūs nolēmāt man to pastāstīt?»
– Man ir apnicis melot.
– Bet arī tie bija meli!
– Vai atceries, ko jautāji? Atcerieties, ka jūs uzdevāt jautājumu, kur es atrodos? – sekoju viņa reakcijai un ieraudzīju īsu galvas mājienu. «Jūs nejautājāt, kur es biju ceturtā gada janvārī.» Varbūt esmu stulba un domāju, ka tu runā par otrā gada septembri-oktobri! – jautri teicu.
«Lielisks attaisnojums,» Saša nedalījās manā optimismā un izskatījās ārkārtīgi neapmierināts.
– Tas nav attaisnojums. Tas ir pieņēmums. Tas tiešām varētu notikt. Galu galā jums ir pareizi jāformulē jautājumi, pretējā gadījumā tas ne vienmēr ir skaidrs! – turpināju mierīgā un dzīvespriecīgā tonī, bet iekšā vārījās vētra – nav nemaz tik patīkami, kad tev svarīgi un tuvi cilvēki tevi apsūdz melos. Tas droši vien ir pelnījis.
– Bet cilvēki nav datori. Cilvēkiem piemīt empātija un nav grūti saprast, ka jautājums tika uzdots par tuvāko datumu.
– Ne visiem cilvēkiem piemīt empātija.
