– Cik ilgi tu filmējies? – Saša nopratināja.
«Nedaudz vairāk nekā gadu,» Pasha nepacēla acis no sava darba.
– Oho, kāpēc tik daudz materiālu? Lai izpētītu kustību fiziku, pietiek ar diviem vai trim šādiem treniņiem.
«Šajā vietā bija daudz dažādu cilvēku.» Ikvienam bija dažādi ķermeņa tipi un līdz ar to arī fizika. Turklāt katram bija dažādas taktikas, un man ir interesanti tās pētīt, meklēt jaunas lietas. Un es jau gadu pārdodu savas zināšanas un dažus darbiniekus filmu studijām un spēļu izstrādes studijām.
– Vai šis tavs priekšnieks, Vlads, acīmredzot zina, ko tu ar to visu dari? – viņš norādīja uz planšeti, kur vēl bija redzami nesen notikušās kaujas kadri.
– Viņš zina. Viņš neapstiprina visu, bet viņš zina visu, ko es daru ar saņemto informāciju.
– Izrādās interesanti: es nepiekrītu, bet pieļauju?
«Manas aktivitātes viņiem sniedz vairāk priekšrocību nekā trūkumu. Bez kamerām te bija pilnīgs bardaks. Iepriekš viņiem vispār nebija noteikumu, un šāda darba efektivitāte bija nulle. Tā bija vairāk spēle nekā īsts treniņš, taču puiši beidzot saņēmās un sāka pilnveidot savas spējas.
– Man šķita, ka šodien bija viegli.
«Te nevajadzētu būt grūti,» es iejaucos sarunā.
– Jā, bet kā ir «grūti mācīties – viegli kaujā»? – Saša atcirta.
«Manuprāt, šī frāze bija par kampaņu, nevis par kauju,» es domāju.
– Vai ir atšķirība?
– Ēd. Kampaņa ir ilgtermiņa periods, bet cīņa nav.
«Labi, es neko daudz no šīm lietām nesaprotu, un es jums uzticēšos,» Saša pamāja ar roku.
«Bet labāk viņai neuzticēties,» Pasha pacēla.
Es ātri pielecu no zemes. Manas kājas vairs nedrebēja, un es varēju viegli stāvēt taisni.
– Iesim mājās.
Bez ilgākas runas devāmies uz stāvlaukumu pie mašīnas un klusībā iekāpām tajā.
«Bet es īsti nezinu, ko jūs darāt,» mani sasniedza vadītāja balss.
– Kas? Man šķiet, ka esmu cieši aizmigusi. Par ko tu runā?
«Es nezinu, ko jūs darāt,» Saša nopūtās.
«Es tikko gulēju, un tagad es runāju ar tevi.»
– Es runāju par visiem šiem cilvēkiem, par jūsu apmācību.
«Es strādāju policijā un to jau teicu,» es žāvājos.
«Kaut kas man saka, ka jūs nestrādājat tikai policijā.» Vismaz ne visi klātesošie tur strādā. Daži noteikti bija iesaistīti noziegumā – mans draugs izskatījās ārkārtīgi noraizējies.
– Kāpēc tu tā domā? – piešķīru balsij visgarlaikotāko toni, lai nesaasinātu.
«Mans vectēvs strādāja policijā, un es redzēju daudzus no Iekšlietu ministrijas – viņi nekad tā nerunāja,» viņš ar bažām paskatījās uz mani.
«Zini, laiki… Tie mainās,» es nedroši atbildēju.
– Jā, bet šī ir profesija tiem, kas vēlas aizsargāt cilvēkus, parastos pilsoņus…
– Protams, policijā ir tādi cilvēki ar šādu pārliecību – pat nešaubieties. Tikai jūs, manuprāt, pārāk labi domājat par šo sabiedrības slāni. Man šķiet, ka tas ir tas pats noziegums, tikai legāls,» godīgi dalījos. -Vai es drīkstu smēķēt?
«Smēķē,» viņš neapmierināts atbildēja.
Jau gadu man vienmēr kabatā ir šķiltavas un cigaretes. Es nevaru saprast, kad sāku smēķēt. Pēdējos gados dzīve pagājusi kā sapnī. Man tas viss šķiet nereāli, nereāli.
Pirms trim gadiem, izejot ārā, saskārāmies ar policijas kordonu pa visu ēkas perimetru. Viņi negaidīja mūsu rīcību un atklāja uguni. Mēs padevāmies bez cīņas. Šajā misijā mēs bijām trīs. Mūs visus kopā nogādāja policijas iecirknī. Es biju mierīgs – es absolūti nebaidījos no aresta. Tam kādreiz bija jānotiek. Pavīdēja cerības, ka tie, kas mūs atveda, nezināja, kas mēs esam un ar ko mūsu uzņēmums patiesībā nodarbojas.
