Kamēr es plānoju, shuttle nolaidās kosmodromā, es piecēlos un devos uz savu kajīti pēc somas, mašīnai jau vajadzēja piebraukt, ekipāža tagad dosies atpūsties, un militārie tehniķi parūpēsies par shuttle. Kad es piegāju pie lūkas, Aisha jau stāvēja pie tās ar somu rokā. Man izrādījās taisnība, mūsu lidojuma piecās dienās ēdamistabā redzējāmies tikai dažas reizes, viņa klusībā uzsildīja traukus ar ēdienu, uzmanīgi un ātri tos ēda, tukšo trauku izmeta utilizācijā un ātri izgāja no ēdamistabas, joprojām mierīga savā pastāvīgajā šallē uz galvas garā kleitā un biksēs. Viņa nereaģēja uz apkalpes locekļu čukstiem, kuri acīmredzot gribēja sazināties ar meiteni, nevienam neteica ne vārda, pat ar skatienu neparādīja, ka tos redz un dzird. Es nezinu, kā cīnītāji uz to reaģēja, man šķiet, ka viņi bija nelaimīgi. Viņi nevar saprast viņas uzvedību: viņi izgāja mūsu militāro skolu. Viņi nebija ierobežoti ārpus dienesta, sievietes armijā ir atraisītas un viegli sazināties, dažreiz tas traucē, bet tur neko nevar darīt, vīrieši un sievietes neatkarīgi no tā, vai viņi ir armijā vai civildienestā , šīs vienmēr ir sarežģītas attiecības un pat militārās mācības neglābj .
"Tagad es jūs iekārtošu kazarmās, un rīt es jūs iepazīstināšu ar zinātniskās izlūkošanas vienības komandieri, kurā jūs dienēsit," es teicu meitenei un, atverot lūku, izkāpu no kuģa. kad iekāpu pēc manis atsūtītajā mašīnā ar acs kaktiņu pamanīju, ka Aisha viņa ieslīdēja aizmugurējā sēdeklī un atkal apsēdās pie loga, skatoties uz priekšu.
Vienu brīdi ļoti gribējās uzzināt, kā mans cīņas biedrs tiek apmācīts mācību centros, bet tad nodomāju, ka labāk man nezināt. Šādu apmācību var sasniegt tikai ar stingrām fiziskām un psiholoģiskām metodēm. Lai gan kāds draugs man apliecināja, ka viņa vergi nepiedzīvo ne badu, ne nepamatotu cietsirdību, es tam neticu. Ir daudz veidu, kā apmācīt lielisku cīnītāju, un es nevaru pieņemt visus, un es nevaru pieņemt gandrīz visas metodes, un es nevēlos par to domāt, es labāk gulēšu.
Mašīna apstājās pie barakas, es liku šoferim atpūsties, un devos uz savu kabinetu, vajag piezvanīt kvartālam un dot pavēles par meitenes sakārtošanu es neatskatījos uz Aishu, bet sajutu ar muguru ka viņa man seko. Birojā es viņai norādīju uz krēslu un devu pavēles savam adjutantam, kurš mūsu īsās sarunas laikā turpināja skatīties uz meiteni, kas skatījās viņam cauri. Kvadrātmeistars ieradās trīs minūtēs, steidzās, parasti uz viņu jāgaida ilgāk. Viņš ir gados vecs vīrietis, pēc pusgada dosies pensijā, tāpēc priekšniecība uz nelieliem noteikumu pārkāpumiem piever acis. Un te viņš ne tikai pārsniedza visus standartus, bet arī ienāca manā kabinetā, aizpogāts, gudrs un ar precīzu soli. Man gandrīz aizrijās no smiekliem un nācās aizsegt muti ar roku, lai neaizvainotu pieredzējušo cīnītāju. Man nav padoto, bet biroja tenkas, par meiteni laikam jau visi kazarmu karavīri zina, nebrīnīšos, ja tagad puse slēpjas nomaļos nostūros un gaida, kad viņa pametīs manu kabinetu. Cilvēce nekad neatbrīvosies no zinātkāres.
"Mums meitene jāiemitina kazarmās, jāiedod viņai militārā forma un standarta ieroču komplekts braucienam uz džungļiem, es pēc pusstundas parakstīšu rīkojumu par viņas uzņemšanu Radima komandā."
– Bez sagatavošanās un pārbaudes? – kvartārs klusi jautāja. Pieredzējušais cīnītājs neizturēja, ilgāk par pusstundu nevar ievērot noteikumus, priekšniecību pavēles apspriest kategoriski aizliegts, taču viņam to jau sen neviens nav atgādinājis.
