Pēc vakariņām viņš mani uzveda augšā uz savu guļamistabu. Lielāko daļu no tās aizņēma gulta ar augstu grebtu galvgali. Vējš izkustināja gaišos aizkarus, un pie sienām rindoja apjomīgi skapji.
«Atpūtieties,» sacīja Adelfs, «mums ir nedaudz vairāk laika.»
– Un tu?
– Man jāsakrauj mantas.
Viņš sakrustoja rokas uz krūtīm un atspiedās pret durvju rāmi. Mati atkal krita pār viņas seju – cik burvīgi, īpaši ar dzirkstošajām acīm un pussmaidu. Adelfs gaidīja, ļauj man izlemt, kas notiks. Es vēlreiz pārdomāju noteikumus, bet tie likās stulbi salīdzinājumā ar brīvību un prieku, ko sniedza silti apskāvieni.
«Man vajag atšņorēt kleitu, es pati nevaru to aizsniegt,» es pasmaidīju, joprojām neticot, ka to teicu.
Adelfs pasmaidīja un nolieca galvu, it kā mēģinātu atcerēties šo mirkli. Īpaši patīkami bija šādi stāvēt un baudīt mirkli, vienkārši, bez rotaļām un pārpratumiem. Es devos atpakaļ uz gultu un vēroju, kā Adelfs lēnām aizvēra durvis, tad gāja man pretī, tikpat lēni novelkot mēteli. Es nespēju noticēt, ka mēs varam veltīt laiku, un es biju pārsteigts, kad viņš satvēra manu seju ar rokām un noskūpstīja mani. Es gribēju pagarināt glāstus, uzzināt pēc iespējas ātrāk un uzdot jautājumus… Es nevarēju izvēlēties un vienkārši apskāvu viņu.
Mīksts, nesteidzīgs skūpsts, mēles uzmanīgi riņķo. Atkal parādījās smaržu smarža, šoreiz vāja, ko atšķaidīja paša Adelfa pīrāgs aromāts. Viņš bija reibinošs, un arī drēbju šalkoņa, skūpsta skaņas klusumā – kopā ar pieskārieniem tie radīja skaistu, iluzoru pasauli.
Adelfs maigi apgrieza mani un sāka atšķetināt manas kleitas šņores. Viņš bieži sastinga un pārbrauca ar plaukstām pār viņas muguru pāri korsetei, slapji skūpstīdams viņas kaklu. Dzirdēju, cik dziļi un bieži viņš ieelpo, Adelfs atvēra lūpas un pārcēla tās pār pleciem. Vīrietis mani lēnām atmaskoja, pētīja manu augumu, rokas trīcēja… mīļi.
Drīz vien man bija mugurā tikai apakškrekls, un es piespiedu muguru pret Adelfu. Apģērba krokas, ķermeņa izliekumi – sīkumi, bet tik patīkami. Īpaši man patika stāvēt uz pirkstiem un ar sēžamvietu pieskarties viņa cirkšņiem. Es jau jutu cietību tur, gribējās piespiesties tai tuvāk, bet kaut kas traucēja. Kautrība vēl nebija izzudusi, un es baidījos uzņemties iniciatīvu, ja nu es izdarītu ko nepatīkamu?
Bet Adelfam patika. Skūpstoties viņš plaši atvēra muti, vāji kustināja gurnus un uzspieda man uz vēdera, neļaujot man atrauties. Kļuva karsts, iekšā parādījās dīvaina spriedze. Es sakrustoju kājas un atmetu galvu atpakaļ, kad Adelfs ar plaukstām aizsedza krūtis. Siltums apņēma sāpošos sprauslas, viņš lēnām un spēcīgi saspieda tos, ar lielāku spiedienu skūpstīdams kaklu. No viņa rīkles izplūda klusa stenēšana. Es negribēju kontrolēt sevi un ļāvos savām jūtām. Tas bija nedaudz biedējoši, bet arī pamudināja – iemācīties ko jaunu, kaut ko skaistu un spilgtu.
Pēkšņi Adelfs strauji novilka audumu no mana pleca, un samaņa atgriezās. Pārāk ātri, nebija pietiekami daudz vājuma un emociju.
«Pagaidi,» es ieelpoju un pagriezos.
Viņš sastinga un cieši satvēra apakšdelmus, it kā tik tikko varētu to izturēt. Sadriskātā elpošana, miglains skatiens un siltums bija tik aizraujoši, ka man sāka trīcēt rokas.
– Kas notika? – viņš čukstēja.
– Es arī to gribu.
Es pārbraucu ar pirkstiem pār viņa seju, aizvilku matus aiz ausīm un iezīmēju viņa lūpas. Adelfs šķita brīnišķīgs, bija grūti izvēlēties, ko tieši darīt. Viņš pagrieza galvu un pārklāja plaukstu ar mantkārīgiem skūpstiem. Viņa pacietība bija beigusies, bet Adelfs nogaidīja, un es izmantoju šo mirkli.
