«Vienmēr ir patīkami izkļūt no mājas,» es sacīju un novērsos.
Kasjēnai noteikti bija kaut kas aizdomas. Un lai kurš atzīst, ka nav par mani pieskatījis? Aizbildnis neieņēma augstus amatus, bet viņam piederēja zemes un bija bagātākais cilvēks pilsētā. Viņš bija draugs ar gubernatoru, policijas priekšnieku un tiesnesi… Kasjēns nesabojās attiecības ar viņu.
Logi bija pārklāti ar biezu audumu – ugunīgais drudzis nebija pilnībā izzudis. Nebija, no kā novērst uzmanību, atlika tikai domāt. Liktenis ar mani izspēlēja joku, nosēdinot mani pretī advokātam, kura padoms bija tik vajadzīgs. Bet es nevarēju atvērt Cassien, viņš droši vien nodotu šīs ziņas savam aizbildnim. Viņš tik un tā uzzinās, bet tagad bija par agru. Pagaidām lai viņš turpina sapņot, ka apprecēsimies.
Saslimuši, vecāki mani nosūtīja pie mana vienīgā radinieka, kaut arī ne ar asinīm, Reita Kemblera. Viņam jārūpējas par mani līdz kāzām, mana tēva bagātība būs mans pūrs. Kad visi nomira, es biju izpostīts un neuztraucos par to, ka mans aizbildnis pasludinās sevi par līgavaini. Skumjas man neļāva spriest, bet pēc tam šķita, ka tas nav slikti. Tikai daži cilvēki apprecējās mīlestības dēļ, bet es gaidīju laulību ar bagātu, nevis ļaunu vīrieti. Man pat šķita, ka aizbildnis ir iemīlējies – kāpēc viņam būtu vajadzīgs bārenītis ar pūru, kas bija maza daļa no viņa kapitāla?
Vēlāk izrādījās, ka mīlestības vietā bija kāds ļoti nejauks motīvs. Biju pateicīga par aprūpi, bet ar sevi nemaksāšu. Sirdsapziņa viņu nemocīja – aizbildnis gatavojās rīkoties zemiski.
Pilī šī sajūta kļuva intensīvāka. No ārpuses tas izskatījās romantisks: cita laikmeta akmens celtne, smaili torņi, platas kāpnes un augstas, divviru durvis. Pie apvāršņa bija redzamas cietokšņa mūra drupas. Tos šķērsoja augsti žoga stieņi, kas bija rupji izgatavoti, lai tie atbilstu konstrukcijai.
Sākumā man patika iekšā, bet bija neizturami vienmēr dzīvot tumsā. Aizbildnis cieta no uguns drudža, un tagad viņa acis neizturēja dienas gaismu. Šauru gaiteņu tīkls, zāles, tumsā pazuduši griesti, grumbuļainas sienas un tas viss krēslā. Un arī visuresošie portreti. Kadri ne vienmēr bija redzami, tāpēc likās, ka vienaldzīgas acis skatās no visām pusēm.
Man bija žēl aizbildņa, es domāju, ka Gaismas Vēstneši mūs savienoja, lai mēs varētu viens otru dziedināt. Bet viņš jutās lieliski melnā spoka izskatā.
Ceļā uz savu istabu es pagāju garām sava aizbildņa guļamistabai. Durvis vienmēr bija vaļā, sākumā likās, ka tas noticis kalpu neuzmanības dēļ. Naiva doma – neviens neuzdrošinājās elpot bez viņa piekrišanas. Durvis man bija vaļā.
Es pacēlu svārkus un lēnām ložņāju pa gaiteni zem apburto griestu blāvās gaismas. No portretiem uz mani raudzījās mirušo senču sejas, un no nedaudz atvērtajām durvīm atskanēja maiga, melodiska aizbildņa balss. Šādā tonī nedēļu pēc nedēļas viņš atteicās ļaut man iziet un aizliedza rakstīt draugiem. Viņš pastāstīja viņiem par mūsu laulību un dzīvi kopā. Tas man pārņēma drebuļus.
Kad es tuvojos durvīm, aiz tām atskanēja spocīga skaņa:
– Verona.
Es gaidīju sodu, ne velti viņi mani gaidīja. Ja Kasjēns kādu aizsūtītu uz pili, ja aizbildnis zinātu par Adelfosu?!
«Veronija drīz atgriezīsies, vai viņas kalpone ir brīva?» – jautāja aizbildnis.
Viņš runāja ar kādu citu, paldies gaismai. No pārsteiguma es apmulsu un pēkšņi sapratu, ka esmu ieskatījusies istabā. Kauluinās sienas kvēloja maigā, zilā gaismā. Un atkal portreti ar bezkaislīgām sejām ir manas klātbūtnes liecinieki. Aizbildnis sēdēja ādas krēslā ar muguru pret durvīm, bija redzama tikai viņa galva un garie blondie mati.
