Maigais skatiens bija nomierinošs, kad Adelfas pirksti slīdēja gar augšstilba iekšpusi. Viņš nenolaida roku zemu, tikai kustināja pirkstu galus un ķircināja. Es ievilku skaļu elpu, kad mana otra roka nostājās uz vēdera. Tagad arī tur mani glāstīja veiklie pirksti, un zosāda noskrēja pa muguru. Adelfs vēroja metienu un elpoja caur šķirtām lūpām. Starp viņa kājām bija redzams liels uzkalniņš, viņa nesaprata, kāpēc viņa to aizsedza ar plaukstu. Mani iepriecināja arī kāda cita prieks.
Adelfs sarauca pieri un kustināja gurnus, kustināja pirkstus, es izliecos…svētlaime pārņēma un mocīja, prasīja vēl, bet mums patika aizkavēt mirkli. Viņš pirmais piekāpās un norāva palagu. Kājas saspiedās pašas no sevis – pārāk asi. Es arī gribēju piesegt krūtis, bet man nebija laika. Adelfs apstaigāja galdu un viņa seja parādījās virs ceļiem. Vēl viens raustīšanās un viņš pievilka mani tuvāk malai.
«Nē,» es nočīkstēju un piecēlos sēdus, izmisīgi apsedzoties ar kreklu.
«Nebaidies,» Adelfs elpoja, glāstīdams manas potītes.
Mēs sastingām, smagi elpodami. Pagāja nedaudz laika. Sirds dauzījās krūtīs, bauda prasīgi metās caur gurniem, bet nu es skaidri sapratu, ka jāapstājas. Es neesmu staigātājs, es gribēju, lai viss būtu pareizi un godīgi, nevis šādi…
Aderfs visu saprata, pienāca klāt un apskāva mani. Kādu laiku nekustējāmies un lēnām pamodāmies.
«Ir laiks doties,» es nočukstēju.
«Vēl ir agrs,» Adelfs teica un nobrauca ar degunu gar manu kaklu, sasniedza manu auss ļipiņu un aplika to ar lūpām. Bez aizraušanās, bez prasībām, tikai pieķeršanās.
Gāja laiks, gribējās pagarināt mieru, un fiziski bija grūti atrauties. Man vajadzēja. Maz ticams, ka mans aizbildnis uzmanīja katru manu kustību, bet tagad nebija jēgas šaubīties. Es būšu pacietīgs, un tad viņš neuzdrošinās to norādīt.
Šarvai gaidīja zālē un noslēpumaini smaidīja. Uztverusi manu skatienu, viņa pamāja ar galvu – viņai bija laiks, paldies pasaulei, draudzene atgriezīsies pēc pāris dienām, un mēs atradīsim veidu, kā satikties.
Pēc četrām dienām es sāku uztraukties. Draugs var pagarināt vizīti, kariete var sabojāt vai rasties grūtības karantīnas dēļ. Tas nebija biedējoši, bet nezināmais mani mocīja, jo es ļoti gribēju to visu izdomāt. Es pat domāju, ar ko šeit sazināties, bet veselais saprāts ieteica klusēt un gaidīt.
Domas par Adelfu mani mierināja. Naktīs es aizvēru acis un pārbraucu ar pirkstiem pāri krūtīm vai augšstilbu iekšpusei, iztēlojoties viņa elpu uz savas ādas. Kaislība aizēnoja vēlmi ar viņu parunāties vai vienkārši būt viņa tuvumā, kā agrāk. Tas droši vien ir labi – tagad nav īstais laiks mīlestībai.
Nākamajā vakarā es stāvēju uz terases un skatījos debesīs. Saules ugunīgais oranžais pusloks krāsoja to zeltainā krāsā, pilsēta, kas atrodas tālumā, atgādināja nelīdzenu melnu svītru. Uz šo sastingušo gaišo attēlu varēja skatīties veselu mūžību, bet no istabas atskanēja Šarvai balss:
– Veronija! Veronija, pasteidzies!
Es pagriezos un viņa nāca man klāt. Pinkains, dzirkstošām acīm – ziņa no drauga, tā tam ir jābūt.
«Paskaties,» Šarvai nomurmināja, sapinoties kabatās, «tas bija audumos, ko viņi jums atsūtīja.»
Viņa man pasniedza salocītu papīra lapu. Es gribēju viņu pamest un aizvākties – kāpēc mans draugs tā rīkojās? Zināju, ka kāds no pils viesiem ziņos par viņas ierašanos, mūsu draudzība nebija noslēpums. Man ļoti nepatika šis noslēpums.
