Treneris raudzījās viņā ar nemirkšķināmu skatienu. Istabā valdīja saspringts klusums, kuru pārtrauca tikai tāla kanonāde.
– Hmm… Kādi bērni? – vīrietis īsi jautāja.
Šarovs nopūtās un pārvietojās no kājas uz kāju.
– Pionieru vienība. Mēs skolā rīkojām "Zarnitsa"… tā ir militāri patriotiska spēle, kad…
– Visi sen evakuēti… kāda spēle?
Šarovam uz to nebija ko atbildēt.
"Ja nebūtu viņu, es nebūtu šeit ieradies."
"Ja es tevi nepazītu, es tev neticētu." Bet… tavā balsī dzirdu, ka tagad ir rets gadījums, kad tu saki patiesību. Dīvaini, kaut kā neveikli, bet… patiesība. Man nav ne jausmas, no kurienes ir bērni, un es negribu zināt, bet… tu runā… kaut kā nepareizi, šķiet, ka izskaties savādāk. Un jūsu kurpes ir dīvainas. Vai par to ir runa?
"Jā," Šarovs klusi teica.
– Ceru, ka tu neesi spiegs?
– Nē. Ja Tu gribi…
"Nē," vīrietis atcirta. – Es vairs neko negribu. Jūs sākāt šo nekārtību, tas ir jūsu ziņā. Neatkarīgi no tā, kas jūs bijāt pagātnē, tagad jūs esat kaut kas cits. Man nav ne jausmas, kur tu esi bijis visus šos gadus, tevi meklēja tādi cilvēki, kuri atrada adatu siena kaudzē. Un tā kā viņi jūs neatrada, tas nozīmē, ka jūs atradāties kaut kur ļoti tālu.
Šarovs klusēja, nezinādams, ko teikt.
Arī vīrietis apklusa, pacēla roku un no iekšējās kabatas izņēma maku – vismaz tā šķita Šarovam.
Viņš to atvēra, kaut ko izņēma un piegāja tuvāk. Viņa rokās parādījās mazs lukturītis. Plāns dzeltenīgs stars tik tikko izrāva no tumsas nobružātu fotogrāfiju, kas bija uzdrukāta uz reljefa fotopapīra.
Šarovs ieskatījās laimīgajās cilvēku sejās. Pie arkas zem uzraksta “Stadionā bija I. Staļins” blakus stāvēja divi cilvēki, apmēram četrdesmit piecus gadus vecs garš vīrietis, un viņš pats, jauns, cirtaini, melnos sporta šortos un baltā T-kreklā ar Dinamo. emblēma. Rokās viņš turēja limonādes pudeli.
Šarovs pamāja ar galvu. Viņa krūtīs bija sāpes, it kā viņš būtu dzirdējis atbalsis no tā brīnišķīgā vakara, kad tika uzņemta fotogrāfija.
– Vai tu atceries? – treneris īsi jautāja.
Viņš pakratīja galvu.
– Nē.
Vīrietis apgrieza fotogrāfiju.
Aizmugurē glītā rokrakstā bija rakstīts:
“Manam mīļajam trenerim Aleksandram Andrejevičam no Andreja Emeļjanova. 1937"
– Šī ir nedēļu pirms… viss notika. Jūs uzvarējāt kādā konkursā, es neatceros, jūs bijāt apmierināts un laimīgs. Tev zem rokas ir gaiša rokassomiņa… tā nav īpaši liela… piedod, es ieskatījos tavā skapī, kad tu vēl nebiji atgriezies. Vai atceries, kas tur bija makā?
Šarovs vēlreiz pamāja ar galvu, taču viņu pārņēma auksts vēsums. Labi, ka tumsā nebija redzams.
– Nē.
"Es redzu," treneris nopūtās. – Tur bija nauda, Andriuša. Un tā nebija alga, ne prēmijas. Mēs nekad neesam nopelnījuši tik daudz, cik tu tur gulēji.
Šarovs to nevarēja izturēt:
– Un šeit, fotogrāfijā, jūs jau zinājāt, kas ir vai nav makā?
Treneris iztīrīja rīkli. Jautājums viņu pārsteidza.
"Jā," viņš beidzot atbildēja. – Zināja.
"Un viņi izlikās, ka viss ir kārtībā."
– Ko man vajadzēja darīt? Mums pēc nedēļas PSRS čempionāts. Uzziniet, no kurienes šī summa nākusi? Jūs jau bijāt pilngadīgs. Protams, tas viss ir nelikumīgi, bet tā ir tava dzīve.
– Un cik tur bija?
Vīrietis nošņāca. Acīmredzot viņam bija neērti atbildēt uz šiem jautājumiem. Tomēr Šarovs neatkāpās. Viņam likās, ka kaut kādu iemeslu dēļ viņam tas būtu jāzina.
– Apmēram pieci tūkstoši. Šķiet, ka ar simtu bija par maz.
– Tā ir pieklājīga summa.
