Visi, kas sēdēja pie galda, rēca no smiekliem – pat Liza smējās. Šarovs pilnībā aizrijās ar tēju.
Deniss saprata, ka ir apspēlēts. Ne jau jebkurš, bet vesels Valsts domes deputāts. Sākumā viņa seja kļuva nopietna, bet pēc sekundes arī viņš iesmējās.
– Nu, Pēter! Gandrīz noticēju!
– Īsāk sakot… nebija ko darīt. Gāju uz procedūrām, un pauzēs… starp mežonīgajām galvassāpēm un to reto neesamību atcerējos mūsu piedzīvojumus un… pat atzīstos, gribējās tos atkārtot, pārdzīvot no jauna. Protams, līdz brīdim, kad Červjakovs ar granātu izšāva ezerā,” turpināja Pēteris. “Atceros arī, ka medmāsas aiz durvīm čukstēja, ka mēnesis pagājis, bet atmiņa joprojām nav atgriezusies un galvassāpes nav pārgājušas. Un vēl…” viņš apklusa, uzsita ar pirkstu locītavām pa galdu, it kā šis žests viņam palīdzētu atcerēties: „… palātā ienāca diezgan nepatīkams puisis pelēkā krunkainā uzvalkā un jautāja, ko es redzu, kur mēs bija tas, ko mums lika darīt fiziskās audzināšanas skolotājs. Īpaši daudz jautājumu bija par tevi… – Pēteris pagriezās pret Šarovu.
Pie komandgalda sēdošais policists pasmaidīja.
– Kur jūs mūs vedāt, kāda karte jums bija un vai es redzēju uz tās marķējumu? Vai fizkultūras skolotājs mūsu priekšā nerunāja svešvalodās? Vai pieminējāt ārvalstu galvaspilsētas? Varbūt viņš uz kaut ko deva mājienu vai pagāja malā ar kādu. Viņš atstāja mūs vienus, kaut uz īsu brīdi, dodoties prom, piemēram, krūmos. Es šos mirkļus atceros skaidri, iespējams, tāpēc, ka šis vīrietis bija… pārāk neatlaidīgs. Un zemisks. Viņš atkārtoja vienus un tos pašus jautājumus simts reizes, un es visu laiku domāju, ka, iespējams, kaut kas nav kārtībā ar viņa atmiņu, bet es neuzdrošinājos jautāt. Un es turpināju viņam atbildēt: “nē, nē, nē, nē” un tā tālāk bezgalīgi. Viņš arī smirdēja slikti. Tētis pat strīdējās ar viņu, sakot, ka viņam nerūp bērna veselība. Es dzirdēju viņus strīdamies, un šis puisis sliktā uzvalkā teica, ka es noteikti kaut ko slēpu un mani ir jāved atpakaļ uz Maskavu pie ārstiem, un viņš darīs visu, lai to panāktu.
Bet acīmredzot tas neizdevās, un tētim bija spēcīgāka ideja. – Pēteris iedzēra malku tējas, viņa seja kļuva nopietna. – Tātad… Liza, es nezinu kā tu, bet esmu pārliecināts, ka mēs tur bijām. Tur tādā nozīmē -tur. Jautājums nav par to, kāpēc mēs neatceramies, tas ir tikai skaidrs – šoks un viss pārējais, bet kas bija pirmais – vista vai ola. Citiem vārdiem sakot…” viņš pamāja uz grāmatas lappusi, kas atradās tieši galda vidū, “vai krusts pazudīs, ja mēs kaut kā mēģināsim sevi glābt.
"Krusts nepazudīs," pēkšņi sacīja Dāvids. "Bet mēs esam šeit, jo kāds mūs izglāba." Un, ja tas kāds esam mēs paši, tad mums tas ir jādara.
– Tas ir… ja es pareizi saprotu, mēs esam gan dzīvi, gan miruši vienlaikus? Tāpat kā Šrēdingera pionieri, vai ne? – Liza pamāja ar galvu.
"Tu redzi grāmatu," Viktors pagriezās pret viņu. – Vai arī jūs šaubāties par tā autentiskumu?
Patiesībā viņa, protams, nezināja, ka, pirms piekrita kaut kur doties, Pēteris piezvanīja Ļeņinkai, tas ir, uz Krievijas Valsts bibliotēku, un pēc stundas direktors personīgi atnesa pilnīgi jaunu, it kā tikai drukātu grāmatas eksemplāru ar nosaukumu. V. A. Prokopjeva “Kara labirinti”.
Sievietes lūpas saknieba. Viņai droši vien ļoti gribētos teikt, ka tas ir viltojums, bet grāmata un fotogrāfija bija īstas, pelēku, nedaudz nodzeltējušu lapu smarža, līmētais iesējums, nospiedums – par autentiskumu šaubu nebija. Mūsdienās visu var viltot un pārkrāsot Photoshopā, bet deviņpadsmit sešdesmit pirmajā izdotajā grāmatā fotogrāfijas bija īstas, viņa to saprata.
