Bet klusībā var justies lepns: lai arī mentors ir stiprs, rituāls nebūtu iespējams bez viņa, nezinātāja, palīdzības. Lai kā skatītos, vajadzīgs ceļvedis, kāds, kas kalpos par bākuguni un enkuru, no kura vītne vai resna virve izstiepsies – cik vien stipra var – no dzīvo pasaules krēslā. no malas.
– Glāb-ē-ē!!! – mežonīgs kliedziens, kas sajaukts ar čīkstēšanu, ko spēj izdvest tikai līdz nāvei pārbijusies meitene, klusumu sadalīja lauskas. No biezajiem lazdu biezokņiem metās ārā putots zirgs, lauzdams zarus; blāvajā mēness gaismā Mariuss skaidri redzēja izspiedušās, asiņainās acis un putu pārslas uz ādas, kas spīdēja ar nobriedušu kastaņu. Smadzenes atzīmēja, ka zirgs ir nobijies līdz nāvei, ne sliktāk par jātnieku, skatiens, atraujoties no mentora, pieķērās tievai figūrai apspīlētajā kleitā, ķermenis nodevīgi raustījās, lai palīdzētu nelaimē nonākušajai meitenei, apstāties. sacīkšu zirgs. Bet viņam vajadzēja stāvēt taisni un skatīties tikai uz meistaru!
Līča zirgs ietriecās pret neredzamu barjeru – uz rituāla laiku Spoguļa aplis atrodas nevis dzīvo pasaulē, bet gan Malā, kur nav vietas mirstīgajiem ar joprojām pukstošu sirdi. Tas izsprāga un, it kā tikšanās ar citpasaules šķērsli būtu pēdējais piliens, lēnām nokrita uz melnajiem akmeņiem. Mariuss pat nodrebēja no nekroemanāciju uzliesmojuma, kas bija daudz spēcīgāks nekā no medībās nogalinātajiem briežiem. Jaunava ar izmisīgu čīkstēšanu izlidoja no segliem, pa galvu, pāri krītošā līča galvai. Taisni zirga nāves izveidotajā aplī! Un būtu labi vienkārši pievienoties lokam, lai gan tas ne pie kā laba nenovestu, bet! Šis… kliedziens! Viņa kūleņoja tieši uz Spoguļa centru, nogāza meistaru Turvonu no kājām un uzkrita viņam virsū! Un viņa sastinga, jo tagad, pa vidu aktivizētajam rituālam, viņas dvēsele bija garantēta nokļūšanai tajā pašā vietā, kur klīda nekromanta meistara dvēsele.
Un ko, jābrīnās, šajā sarežģītajā situācijā varētu darīt cilvēks, kurš nav galīgi nezinošs, bet kategorisks atkritējs?!
Pirmkārt, nekrītiet panikā. Šo noteikumu, kas attiecas uz jebkurām pēkšņām problēmām, skolēnam jau no agras bērnības iedzina ne tikai meistars Turvons, bet arī viņa tēvs pirms viņa. Un Mariuss, pilnībā apzinoties, ka nezina, kas ir «pareizi», acumirklī nolēma darīt vienīgo, ko varēja, un tas, šķiet, liek domāt. Viņš turpināja liet spēku pavedienā, kas viņu savienoja ar saimnieku, neļaujot tam pārtrūkt un nekromanta dvēselei pazust bez atgriešanās ceļa uz pasauli. Tomēr savienojums pēc meitenes iespaidīgā kritiena pāri skolotājas ķermenim izturējās dīvaini. Tā raustījās un mētājās apkārt, kā dusmīga milzīga zivs, kas noķerta uz pārāk vājas makšķeres – grasījās salūzt, bet nesaplīsa, sapinās piederumu, aizķers to uz aizķeršanās un… un… joprojām salūzt. Arvien grūtāk kļuva noturēties, nelaist vaļā, kādā brīdī Mariuss pat iedomājās, ka otrā galā ir noticis ne mazāk kā kautiņš, it kā divas izsalkušas alkatīgas zivis cīnītos ar garšīgu tārpu. Ak, ja tikai viņš pats nebūtu tas tārps! Kā radības no tumšās pasaules, kurām nav nekā iekārojamāka par siltām cilvēku asinīm, var tikt cauri savienojumam? Cik slikti ir būt pametējam; viņš pat nezina, ko sagaidīt, no kā baidīties, kas var notikt un kas nenotiks noteikti! Un arī meistars ir labs, ja vien spētu sīki un smalki izskaidrot visas lauzto vai izjauktu rituālu briesmas un kā ar tām rīkoties! Un viņš tikai vienu reizi, pašā sākumā, teica:
