Pamanījis, ka Tomam viss ir kārtībā, Ernijs beidzot uzdrošinājās lēkt nezināmajā.
Kā viņš gaidīja, elastīgā augsne viņu atgrūda; beidzot viņš varēja nolaisties tikai pēc vairākiem lidojumiem augšup un lejup. Toms vēroja viņu kā kaķis skatās bumbu, paceļot un nolaižot galvu.
Kad Ērnijs beidzot piezemējās, Toms pienāca viņam tuvu un atlaida roku. Dīvainais akmens viņa plaukstā kvēloja koši zilā krāsā, un ap to izveidojās mirgojošs lauks kā kupols, kas aizvērās pār Erniju un Tomu.
– Lieliski. Tagad mēs varam ne tikai elpot, bet arī dzirdēt viens otru.
– Kāpēc tikai tagad?
«Iepriekš jūs izelpojāt savu gaisa daļu, un es elpu savu, bet starp mums nebija gaisa.» Kad mēs stāvam tuvu viens otram, mūsu «gaisa kameras» saplūst vienā kopīgā. Vispār, lai kas arī notiktu, apsoli no manis tālu neiet.
«Es mēģināšu,» Ērnijs atbildēja, neko daudz nesapratis. – Kas tas par akmeni?
– Druīdi to sauca par Mēness akmeni, bet es tam nepiešķīru lielu nozīmi. Kā izrādījās, velti.
– Tātad mēs sākam…
Toms neļāva Ernijam pabeigt jautājumu un, satvēris viņu aiz pleciem, pagrieza viņu par simt astoņdesmit grādiem.
Ērnijs klusā izbrīnā pavēra muti: milzīga, spoža Zeme, ko ieskauj zils oreols, karājās melnajās debesīs.
«Mums paveicās, mēs nonācām uz pilnas zemes,» Toms komentēja diezgan mierīgi.
Ērnijs paskatījās uz mākoņiem un kontinentiem. Nakts pilsētu gaismas kā Ziemassvētku eglīšu vītne rotāja guļošos kontinentus. Planētas otrā pusē tirkīzzilie okeāna ūdeņi, ko paspilgtināja pēcpusdienas saule, apskāva krastu izliektās malas.
«Man jau viņas pietrūkst,» Toms maigi sacīja.
– Tātad, varbūt varam atgriezties? – Ērnijs ar kautrīgu cerību balsī ierosināja. – Starp citu, kā mēs lidosim atpakaļ?
– Labs jautājums. – Toms ar vienu roku kasīja pakausi, bet ar otru izņēma no kabatas telefonu. – Ak, es varu noķert internetu. Viņš saka, ka mēs esam uz Mēness, cik viņš ir gudrs.
Ērnijs dzirdēja soļus, un tad skaņas apklusa.
– So-o-om?!
Nav atbildes. Skaidrs, ka gaisa burbuļi atkal ir atdalījušies.
«Kur tu esi aizgājis?» – Ērnijs izmantoja ziņnesi, arī viņa viedtālrunis atrada internetu.
«Kur tu esi aizgājis?» – uzreiz parādījās ziņa no Ņinas.
«Viens no Toma vecajiem paziņām mums sarīkoja nelielu ekskursiju, mēs drīz būsim tur,» Ērnijs klaji meloja. – Vai tev viss kārtībā?»
«Apmeklējiet lidmašīnu,» Toms atbildēja.
«Es domāju, ka jā, bet nāc ātri, šeit kļūst pārpildīts,» likās, ka Nina kaut ko nojauš.
«Es atgriezīšos, tiklīdz varēšu, skūpsti,» Ērnijs mēģināja viņu nomierināt.
«Kad tu to saki, tas nozīmē, ka esat ierauts citā piedzīvojumā,» Ņina nolēma viņu piespiest pie sienas.
«Tas ir labi, tiešām, neuztraucieties.»
«Tu staigā?! «Nāc ātri,» Toms steidzināja Ērniju.
Apstaigājot lidmašīnas spīdīgo asti, Ernijs pamanīja zilganu sfēru, kas tagad atrodas šasijas zonā.
Pienācis tuvāk, viņš ieraudzīja Tomu tupus un uz kaut ko skatījās, saraucis pieri.
Ērnijs arī apsēdās blakus Tomam, lai viņi atkal dzirdētu viens otru.
Ērnijs beidzot ieraudzīja, uz kā balstās šasija – milzīgu, antīka izskata kaltas dzelzs lādi, kas bija klāta ar svaigas zemes gabaliem, it kā tā tikko būtu izrakta no šīs pašas zemes.
– Oho! «Es nekad neko tādu neesmu redzējis nevienā muzejā,» Ērnijs bija pārsteigts.
– Un jūs to neredzēsit. Šādas lādes sargā profesionāli rūķi, un viņi zina, kā to izdarīt, pieņem manu vārdu.
– ES tev ticu. Vai viņš nāca mums līdzi? Uz tā ir svaiga augsne.
