Papīru šķirošanas procesā mūsu finanšu direktors man beidzot atzvanīja. Viņš apstiprināja, ka tiesību un finanšu nodošana patiešām ir veikta. Viņš gan norādīja, ka viņš pats nav bijis klāt visos šajos darījumos. Taču finanšu direktors tajos nesaskatīja neko pretlikumīgu. Viņš man arī pastāstīja, ka mūsu advokāti Annu Vladimirovnu mans tēvs atlaida nedēļu pirms notikušā. Kur tagad atrodas mans tēvs, finanšu direktors nezināja. Vai arī izlikās, ka nezina. Nu vismaz kaut ko uzzināju.
Pēc kāda laika Ira man piezvanīja.
– ES uzzināju! – viņa svinīgi teica.
Es nogurusi nobolīju acis, man šobrīd nebija laika šarādēm.
– Ko tu uzzināji? – aizkaitināti jautāju, turot telefonu ar plecu.
– Nu, par FSB virsnieku, jūs jautājat.
Es sāku un gandrīz nometu telefonu.
– Tātad, no šīs vietas sīkāk.
– Romas Plotkina tēvs dien FSB.
Es pārdomāju… Roma Plotkins… Roma Plotkins… Vai tiešām mūsu grupā bija tāds cilvēks? Es vispār neatceros.
– Lieliski. Iedod man viņa telefona numuru.
– Kam?
Es sakniebu lūpas un skaļi norūcu.
– Ira! Neesiet stulbi! Romas Plotkina tālruņa numurs! Man steidzami jāsazinās ar viņu!
Draugs pazuda. – Vai ar tevi kaut kas notika?..
– Nav tava darīšana! Nekavējoties atstājiet savu numuru!
Ar šiem vārdiem es nomira.
Dažu minūšu laikā es runāju ar Romu un pēc tam ar viņa tēvu. Pēdējais, izdzirdējis manu uzvārdu, nolēma man izdarīt izņēmumu, atlikt pāris lietas un uzaicināja mani tieši tagad uz savu biroju. Tas bija tas, kas mums bija vajadzīgs!
Ātri noslēpu visus svarīgos dokumentus un tad izgāju no mājas. Nolēmu nesekot un neņemt šoferi, lai viņš neko nezinātu. Es aizgāju no mājas un izsaucu taksi. Es jutos kā tikai krimināldetektīva varone.
Tomēr man nebija lemts nokļūt FSB birojā. Jau pie pagrieziena taksometrs pēkšņi apstājās un izslēdza dzinēju. Es saraucu pieri.
– Sveiki! Kādi triki?
Pēkšņi manas durvis atvērās un mašīnā ieskatījās liels plikpauriņš ar rētām uz sejas.
"Ejiet ārā," viņš pavēlēja, "mums ir saruna."
6. nodaļa. “Lietas ir šādas”
Ieraugot dīvaino vīrieti, es neviļus pasmaidīju. Interesanti, vai viņi viņus kaut kur speciāli vervē? Tikko kādā mājaslapā redzu vakanci: vajadzīgs milzīgs, plikpauris, baiss vīrietis ādas jakā. Apšaubāma pagātne un rētas ir obligātas.
Tad lēnām pievērsu skatienu taksometra vadītājam. Viņš neskatījās uz mani, viņš skatījās uz priekšu, cieši satverot stūri. Tas bija tā, it kā viņš izlemtu, vai steigties ārā vai nedarīt neko. Interesanti, vai viņš ir tik iebiedēts, jo tika uzpirkts un ir īsts taksists, vai tomēr viņš ir nevietā kazaks, tikai jauns šajā kriminālajā koncernā?
Es vēl nesteidzos izkļūt, nolēmu pamēģināt aizturēt laiku. Tiesa, es īsti nesapratu, kā tas varētu man palīdzēt. Esmu iesprostota. Un es iedziļinājos tajā. Un šķita, ka šie frīki to gaidīja. Galu galā, ja es būtu devies kopā ar savu šoferi, nekas no tā nebūtu noticis. Var būt…
Es paskatījos apkārt ar acs kaktiņu. Nav kur skriet. Nav jēgas kliegt. Bet es nemaz negribēju pakļauties apšaubāmiem tipiem. Šī nav gangsteru filma par deviņdesmitajiem gadiem!
– Meitiņ, tu esi kurla? – jautāja dīvainais vīrietis. Nez kāpēc viņš man ļoti atgādināja cūku. – Ej ārā, es saku.
Es uzsitu ar pirkstiem pa somiņu, izlikdamies par īgnumu. Patiesībā es jau jutos neomulīgi par šo situāciju.
– Vai jūs zināt, ka es došos uz FSB? Vai jūs nebaidāties, ka viņi mani pietrūks, ja es nenākšu? – noskaidroju.
