2.nodaļa
– Kas tas bija?
– Nezinu. Godīgi sakot, es nezinu,» meitene bija bāla, viņas balss trīcēja. – Es viņu nekad agrāk nebiju redzējis…
«Atklāti sakot, fizionomija nerada pārliecību,» nomurmināja Korablevs.
«Viņš droši vien ieradās pie mūsu īrnieka,» Natālija piecēlās un uzmanīgi no sāniem piegāja pie loga. – Jau aizbraucis… Neviens nav redzams…
Arī Deniss jutās neomulīgi, taču viņš centās savaldīties. Galu galā viņš ir vīrietis!
– Vai mājā ir saikne ar ārpasauli? – viņš jautāja, arī pieejot pie loga.
– Bija radiotelefons, bet īrnieks to salauza. Viņš palūdza piezvanīt, sāka uz kādu kliegt, lamāties un tad aiz dusmām iemeta sienā…
«Labi,» Deniss atgriezās pie galda. – Būtu jauki nodzēst gaismu. Mēs viņam esam skaidri redzami.
Natālija izslēdza elektrību. Virtuve bija iegrimusi tumsā, kurā tikai divi augstie logi palika bāli. Aiz tiem, uz pelēkzilo vakara debesu fona, koki bija melni.
«Šodien ir negaidītu viesu vakars,» meitene čukstēja. – Vispirms ārsts, tad tu, tagad šis…
– Man ar viņu nav nekāda sakara.
«Ja zinātu, devos uz ciemu nakšņot,» Natālija neizpratnē staigāja pa virtuvi.
«Pagaidām nav pamata bažām,» sacīja Deniss, cenšoties runāt stingrā balsī. «Joprojām nav zināms, kas šim puisim vajadzīgs.» Varbūt viņš vienkārši ir apmaldījies mežā…
It kā atbildot uz viņa vārdiem, kaut kur zālē atskanēja zvans.
Deniss steigšus piecēlās kājās un, izgājis no virtuves, tumsā apgāza ķeblīti, kas atlēca ar rūkoņu, kas atbalsojās visā mājā.
«Klusi,» Natālija čukstēja, steidzoties pēc viesa.
Atkal noskanēja zvans.
Jaunieši klusēdami gāja pa gaiteni un apstājās pie ārdurvīm. Natālija paskatījās caur skata caurumu, tad attālinājās, atbrīvojot vietu pie skata Denisam. Svešinieku krēslā bija grūti saskatīt, viņa sejas vaibstus varēja tikai nojaust, taču noteikti varēja teikt, ka tas ir tas pats puisis, kurš tikko bija skatījies pa logu. Pēc izskata svešiniekā nebija nekā gangstera, drīzāk, gluži pretēji, viņa tievajā, īsajā augumā bija jūtama kautrība un pazemojums. Viņš stāvēja saliekts, galvu ievilcis plecos.
«Es zinu, ka tu esi tur,» atskanēja viņa aukstā balss. – Atveriet, es būšu klāt piecas minūtes.
– Ko tev vajag? – Deniss jautāja.
– Tavs draugs dzīvo viens. Es eju pie viņa. Laidiet mani iekšā, komandieri… Tikai uz piecām minūtēm…
– Kāpēc tu atnāci tik vēlu? – Natālija kliedza. -Vai nevari ierasties rīt no rīta?
– Man ir steidzama saruna.
– Viņš ir ļoti slims un tagad guļ!
«Mēs atvainojamies, ka traucējām jums, bet jums viņš būs jāpamodina.» Es viņam tikai teikšu vārdu.
Augšstāvā čīkstēja durvis. Jaunieši atskatījās uz tumšo balkonu, kas karājās virs halles. Tur, izgaismotajā atvērto durvju atvērumā, parādījās melns siluets.
– Kāpēc gaitenī ir tumšs? – aizsmakusi balss rūca. – Ieslēdziet gaismu, idioti!
Atspiedies uz kruķa, īrnieks sāka lejā, uzmanīgi noliekot kāju uz katra soļa.
«Kāds cilvēks tevi šeit jautā,» sacīja Natālija.
– Es zinu. Es pa logu redzēju šo sūdu.
Pusceļā uzkāpis pa kāpnēm, viņš apstājās atpūsties.
«Viņi beidzot mani saprata, kuces… Man sāp visa kāja, un tas dakteris sadziedēja riteņus…» Viņš ilgi stenēja un atkal devās augšā pa kāpnēm.
Natālija drūmi paskatījās uz viņu.
– Labāk saki viņam, ka tev ir slikti. Lai pienāk rītdiena.
«Tu nevari,» klibs vīrs nomurmināja caur zobiem. – Ja viņi vēlas tirgot šodien, tad šodien.
«Nevis viņi, bet viņš,» meitene viņu izlaboja. – Ir tikai viens.
