Šis bija vispiemērotākais laiks, lai viņu izjokotu, bet man šķita, ka tagad svarīgāk ir saprast:
– Aizraušanās?
– Varbūt… Kā lai es zinu?
«Redzi, Tanjukha, es nezinu, vai tu vakar esi noģībusi, kad mūsu kaislīgais nekromants stāstīja stāstu. Īpaši tā daļa, kad viņš atzina, ka visa aizraušanās pret viņu ir ieteikums. Garantija, ka pie viņa nāksi pēc paša vēlēšanās.
– Jā, es dzirdēju…
– Un ko, jums nebija vēlmes pretoties?
– Kāpēc pretoties, Ol?
Nedod Dievs man no tāda gribas trūkuma. Varbūt es nevarēju pilnībā izprast viņas jūtas, kad viņa paskatījās uz Šakas kungu, bet es varēju iedomāties sevi viņas vietā. Un, ja kāds man būtu teicis, ka es pati neesmu iemīlējusies, ka šeit nav izvēles brīvības, tad vismaz man tas nepatiktu. Kaut kāds iekšējs «nē» noteikti būtu nokavēts! Un šis… lupatu spilvens pat nedomā. Kā govs, kuru ieved kūtī. Stendā – tas ir pat labākajā gadījumā… Es pat nedomāju par to visu slēpt – es spriedu, lai arī klusi, bet atklāti, un tāpēc tas neizbēgami sekoja:
– Tavas domas ir ļoti aizskarošas, Olja!
es nopūtos. Viņai ir tikai pietiekami daudz ambīciju, lai iebilstu pret mani. Klusi.
Saprotot, ka ir pienācis laiks aizmigt, pretējā gadījumā viņi mani pietrūks, es negribēju atvadīties no savām mīļajām baltajām sienām. Dmitrijs Aleksandrovičs tagad ir aizņemts ilgu laiku, un, kad es pamodīšos, iespējams, ka viņa maiņa beigsies. Šobrīd mums vajadzēja atrisināt problēmas, bet es tiešām to negribēju. Un galu galā, ko nekromants darīs ar manu nedzīvo ķermeni? Un, ja es plānoju kaut ko darīt, es labāk nebūšu klāt.
Pēc pāris stundu tukšas klupināšanas pa gaiteni es ieskatījos personāla telpā. Un tur, izrādās, kafija tika izlieta bez manis. Nu, es apsēdos uz visattālākā taburetes neizpratnē. Mans raksturs ir tāds, ka varu viegli iekārtoties jebkur. Un šeit lielākā daļa seju jau ir pazīstamas. Vitālina Ivanovna, kura šeit bieži nāk no vispārējās terapijas, bija apmulsusi no manas nekaunības un inerces dēļ virzīja savu krūzi manā virzienā. Pateicības asaru nomazgāta, es ar prieku malku. Rūgta, bez cukura un piena. Skaistums!
– Kas tas ir?!
Kad aiz muguras atskanēja riešana, es sapratu, ka manas sekundes ir skaitītas. Un tāpēc, netērējot laiku, viņai izdevās apēst pārējo. Viņi satvēra mani aiz apkakles un izvilka no šīs debesu vietas, ārstu smiekliem skanot.
Если вам понравилась книга, поддержите автора, купив полную версию по ссылке ниже.
Продолжить чтение
