– Glebuška, es tev teicu, ka esmu labāks par šo Kapku. Jūs saprotat, vai ne? Jā? Sapratu? Es tevi mīlu jau ilgu laiku, es tevi tik ļoti gribu, vai tu paliksi ar mani?
Un viņš viņai atbildēja:
"Jā, jā, jā, jums ir labāk," un atkal norūca.
Kapitolija nekliedza un neradīja skandālu. Likās, ka visa lieta pēkšņi tika ātri iesaldēta. Viņa pagriezās stīvām kājām un aizgāja, pat nepūloties atgriezties aktu zālē pēc mantas. Viņai vairs nebija vienalga, kas notiks tālāk. Sākumā viņa gāja lēnām, pamazām uzņemot ātrumu, un, iznākusi uz lieveņa, kur drūzmējās absolventi, viņa skrēja. Viņa dzirdēja svilpošanu un dumšanu aizmugurē, viņa skrēja, neizceļot ceļu, neredzot neko sev priekšā asaru dēļ, kas aizmigloja viņas acis. Viņa neko nedzirdēja pār sirds pukstēšanu galvā. Kad viņa pieskrēja pie ieejas, aiz muguras viņa dzirdēja Gļeba balsi, kas viņu sauca. Viņa paātrināja skrējienu, uzlidoja uz grīdas un atvēra durvis. Mamma jau gulēja, un tētis vēl nebija atgriezies no savas skolas, kur arī šodien notika izlaidums. Kapitolija tikko bija paspējusi aizslēgt durvis ar visām slēdzenēm, kad atskanēja klauvēšana un Gļeba balss lūdza tās atvērt. Viņa aizgāja uz savu istabu, tur ieslēdzās, bet pēc pāris minūtēm, no trokšņa pamodināta, ienāca halātā ietīta mamma, kura neko nesaprata, kas notiek.
– Kapenka, kas noticis, kāpēc tu raudi? Vai jums bija cīņa ar Glebu? Un kāpēc viņš klauvē pie mūsu durvīm un lūdz tās atvērt? Kas notiek?
Sākumā meitene nevēlējās neko atbildēt, bet tad viņa paskatījās uz māti un ledus mierīgi atbildēja:
– Gļebs mani piekrāpa ar Ņinu, manu draugu. Mūsu starpā viss ir beidzies.
Mamma noelsās un iegrima krēslā blakus rakstāmgaldam.
– Kā tu mainīji? “Viņa neticēja tam, ko tikko dzirdēja no savas meitas.
– Kā vīrietis krāpj ar sievieti. Es redzēju viņus sporta zālē uz paklājiņiem. Viņi bija tik ļoti aizrāvušies ar to, ko viņi darīja, ka pat nepamanīja, kā es ienāku. Kaut kas tamlīdzīgs.
Kapitolina gribēja kliegt, iziet gaitenī, atvērt durvis, sist Gļebam, bet viņa pati bija pārsteigta, cik gludi un mierīgi skan viņas balss. Ledus, tikai ledus ap viņu, viņas dvēselē, viņas sirdī. Ciets iepakojuma ledus.
– Tāpēc, māmiņ, nevar būt kāzu. Tagad, lūdzu, es gribu atpūsties.
Nenovilkusi eleganto kleitu, viņa apgūlās gultā, pagrieza seju pret sienu, saritinājās un apklusa.
Anna Ivanovna sēdēja uz krēsla un nespēja noticēt tam, ko tikko bija dzirdējusi no savas meitas. Vai Gļebs to varētu izdarīt? Vai viņš neatzina, ka mīl viņu meitu un lūdza viņu piekrišanu apprecēties pēc skolas? Un Ņina? Kā viņa varēja to nodarīt savam draugam? Kapitolija viņai tik ļoti uzticējās, un viņa viņu nodeva? Mamma aizsedza muti ar roku, lai nekliedz. Viņa kādu laiku pasēdēja meitas istabā, tad izgāja koridorā. Atkal pieklauvēja pie durvīm. Viņa to atvēra, Gļebs stāvēja aiz sliekšņa. Viņa izskats bija nedaudz nomākts, nobružāts, viņš zemu nolieca galvu tā, ka viņa seja pat nebija redzama.
– Ko tu gribi? – Anna Ivanovna bargi jautāja.
"Es gribu runāt ar Kapitolinu," viņa balss izklausījās blāvi.
–Par ko tu gribi ar viņu runāt?
– Es jūtos ļoti vainīgs pret viņu. "Es lūdzu, ļaujiet man runāt ar Kapenku, es gribu viņai lūgt piedošanu," viņa balsī bija dzirdamas šņukstas.
– Kāpēc tev to vajag? “Mamma stāvēja un ar graujošu skatienu skatījās uz puisi, kuru viņa līdz tai dienai cienīja, mīlēja kā topošo znotu un ticēja, ka meita ar viņu būs laimīga.
