– Un sertifikāts? – viņš beidzot jautāja.
"Tur," es norādīju uz dokumentu, atkal sākdams ripināt ratiņus uz priekšu un atpakaļ.
Sofija sāka pārslēgties uz toņiem, kas skaidri vēstīja, ka, ja kādam būs histērija, tad viņa būs pirmā rindā.
– Mums jāzvana policijai! – teicu ar spiedzienu un kliedzošām notīm, kurās neatpazinu sevi. – Un uzreiz! Mums nav ne ēdiena, ne ūdens, ne autiņbiksīšu! Viņa droši vien ir izsalkusi, vai arī viņa pati ir sūda!
Es atkal paķēru telefonu, bet vīrs mani apturēja:
– Policiju nevajag! – vai nu viņš lūdza, vai pavēlēja man. – Ej mājās.
Es neizpratnē mirkšķināju acis, skatījos uz Igoru un neatpazinu vīrieti, ar kuru bijām pazīstami veselus septiņus gadus. Vai viņš piedāvāja mazuli atstāt šeit? Vienatnē un lietū?
"Ejam mājās… Mēs visi trīs," tikko dzirdami piebilda Harlamovs. – Jo šī ir mana meita Saša…
Tas pat nebija dūriens mugurā. Tās bija bendes šūpoles, kas ar vienu precīzu kustību noņēma manu galvu. Un līdz ar to visas domas, ka ar mani tas nekad un nekādos apstākļos nevarētu notikt. Igors kļuva par manu personīgo slepkavu, kurš mani jau bija iznīcinājis, un tagad stāvēja un skatījās uz savu roku darbu, un caur viņa mīļoto skatienu parādījās asas sāpes. Kļuva par atspulgu tam, ko es pati jutu.
– Kas? – tas ir viss, ko man izdevās no sevis izspiest. – Kādā ziņā… tā ir tava meita?
Balss nepaklausīja. Viņš saskrāpēja rīkli, pārvēršoties vārnas ķeksīšanā. Mani sabojāja trīs vārdi.
Šī ir mana meita.
– Mēs nākam ārā no lietus. Mēs visi bijām slapji. Es visu paskaidrošu.
Viņš burtiski norāva manus pirkstus no ratu roktura un ripināja uz mūsu mājas pusi. Mana vīra izliektajā figūrā bija kaut kas baismīgs, ko arī es šodien sastapu pirmo reizi. It kā Igors pa nakti salūza, uz viņa pleciem tika uzkrauta tāda nepanesama nasta. Un es gribēju atmest galvu atpakaļ un kliegt līdz plaušām. Stāvēt un kliegt uz vienaldzīgajām debesīm, no kurām lija sasodītais lietus, ka tas tā nevar būt! Nevar būt tik nežēlīgas palaidnības; cilvēki, kuri uzticējās vairāk nekā paši, to nevar izdarīt.
Tā vietā es sekoju vīram aiz muguras, jūtoties apdullusi un saplosīta.
Mēs sasniedzām ieejas durvis. Es instinktīvi turēju to Igoram priekšā, tad sākām gaidīt liftu. Iekšpusē virmoja noraidījuma un noraidījuma sajūta. Šim dīvainajam bērnam nevajadzētu nonākt manā dzīvoklī! Ja tur legāli parādīsies kāds mazulis, tas būs tikai mans mazulis un neviena cita! Vai arī Igors pieņem, ka tagad mēs vienkārši ieripināsim nolādētos ratus gaitenī, tad viņš aizies uz veikalu pēc visa nepieciešamā, sagādāsim Sofiju ar pārtiku un tīru dibenu un tad apsēdīsimies. un mierīgi visu pārrunāt? Vai paturēsim bērnu, jo esmu neauglīga un ļoti gribu bērnu auklēt?
Kamēr mēs kāpām liftā, viens uz otru neskatoties, man izdevās novest sevi gandrīz līdz kratīšanai ar šīm domām. Un, kad Igors izritināja ratiņus un devās pa gaiteni uz mūsu dzīvokļa durvīm, es viņu apdzenu un, stāvot mūsu mājas ieejas priekšā, tai, kuru uzskatīju par piederošu tikai mums abiem, es izpletu savu. rokas un kategoriski teica:
"Viņa nebūs dzīvoklī, kamēr jūs man nesniegsiet vismaz vairāk vai mazāk adekvātu versiju par notiekošajiem notikumiem!"
