Man uzreiz izžūda mute, kā pēc paģirām. Un arī pēkšņi kļuva skaidrs, ka līdz pat pēdējam brīdim, pat dušā, mazgājoties starp kājām, es joprojām cerēju uz iecietību no šī man simpātiskā, tīri cilvēciskā, šķietami nebūt ne ļaunā un, iespējams, pat pieklājīgā cilvēka. Es sapņoju, ka Stass smejas, vicina roku un iesaka man visu aizmirst kā briesmīgu sapni. Tad, protams, man būtu jāatmaksā viņam kā citādi, ar naudu, bet… Bet viss izrādījās citādi: Stass pamāja ar roku, tikai viņš to nevis atlaida, bet… nolika. Uz ceļiem viņa priekšā.
Manā galvā virmoja dusmas un aizvainojums, lai gan aizvainoties varēja tikai uz sevi. Uz šī adrenalīna viļņa es ātri atbrīvojos no blūzes, atkailināju un novilku svārkus, aizliku rokas aiz muguras, lai atkailinātu krūšturi… un sastingstu, jo Stass pēkšņi teica: "Apstājies.
Viņa balss skanēja dīvaini. It kā kāds neredzams cilvēks būtu viņu satvēris aiz rīkles un aizdusinājis, aizvien ciešāk saspiežot pirkstus.
– Pagaidām atstājiet to uz jums. Mmm… Godīgi. Es to nebiju gaidījis.
– Vai jūs domājāt, ka es valkāšu violetas biksītes ar vilnas drānām?
– Nē. Es nezinu. Tam nav nozīmes. Vienkārši dari to. Pārstājiet vilcināties.
Neņemot vērā ieteikumu paņemt spilvenu (es nebiju harēma meitene!), es piegāju pie viņa, klabinot laivu papēžiem, un nokāpu uz ceļiem.
– Vai es varu attaisīt jūsu skrepi? Vai jūs to varat izdarīt pats? – Stass tagad skatījās uz mani, un es no tik tuvas attāluma varēju redzēt, cik bieži viņa kreklā apslēptās krūtis uzpūšas.
Vai arī viņš ir noraizējies? Vai tikai satraukums?
– Es varu to izturēt. Tā nebūtu pirmā reize.
Iestājās pauze. Kā trusis uz boa, es paskatījos Stasam starp kājām… Un šī pēkšņā doma par "boa" mani pilnīgi izsita no ierindas: kas, ja tas patiešām būtu… bagātīgs, kā daži pornoaktieri? Man vairs nebija spēka turpmākai neziņai, un es aizsniedzos pēc viņa biroja bikšu jostas. Stass neiejaucās, bet arī nekādi nepalīdzēja – viņš sēdēja, vēroja, ik pa brīdim iedzerot no savas glāzes… Nē, kāda kuce!
Mani pirksti trīcēja, tāpēc pagāja brīdis, kamēr aizsprādzu sprādzi un pēc tam zem tās paslēpu pogu. Taču rāvējslēdzējs šķīrās it kā pats no sevis, atklājot nedaudz saburzīto kreklu un zem tā sniega balto apakšveļu.
– Un jums ir jāapmeklē vannas istaba… vai nav pienācis laiks?
– Paldies, es biju. Tieši pirms jūs ienācāt. Tātad tas ir diezgan higiēniski. Un tas ir pilnīgi standarta. Šajā ziņā nebūs nekādu pārsteigumu, tāpēc nekavējieties.
Taču bija kāds pārsteigums. Un tas bija patiesi nepatīkams. Pirmkārt, izrādījās, ka Stasa Smirnova dzimumloceklis nemaz nedomāja stāvēt, un, otrkārt, pat tik atslābis tas man šķita liels. Un kas tagad? Vai man tas ir jāgludina, lai tas kļūtu spēcīgāks?
Tas, ka man būtu jādara viss, lai Stass pēc tam varētu mani izdrāzt, sagādājot sev baudu, šķita klaja ņirgāšanās.
– Kāpēc es tev esmu vajadzīgs, ja tu mani pat negribi? – pajautāju, izjūtot idiotisku, nesamierināmu aizvainojumu, un, to izmēģinot, iebakstīju ar pirkstu svešā ķermenī.
– Es to daru. Kāpēc gan es negribētu? Es negribētu. Labi. Vienkārši seksā, tāpat kā pokera spēlē, jums ir jākontrolē savas emocijas, Jeļena Georgijevna. Piedodiet man par šo nelūgto lekciju un turpiniet ar to. Es domāju, ka blowjob jums ir tikpat jauns kā vīrietim bikses attaisīt. Tēja, es neesmu pirmais vīrietis tādas skaistas un drosmīgas sievietes kā jūs dzīvē. Vai pat desmitais.
