– Jūs joprojām esat jauns. Tev vēl var piedzimt bērns. Vēlāk.
– Un no normāla vīrieša, nevis no šī bastarda!
– Jūs izlīdzināsiet, jūs to pierādīsiet.
Sievietes mani nomierināja, pārmeta man Maksima pēdējos vārdus, nolādēja "atdalītāju", un es jutu atbalstu un sapratni gan no viņām, gan no sievietēm, kas mani apmeklēja, kuras tagad nevarēja saukt par draudzenēm, it kā man būtu kļuvis labāk. Melnums atkāpās…
Tomēr pēc tam un citā reizē.
Tiesas mašīna, kas jau bez manis bija neveikla, kļuva juceklīga. Maksims, it kā gribēdams man par kaut ko atriebties, paspēja izdomāt jaunus trikus un pretenzijas. Tāpēc viss vilkās kā šķidri smārdi starp maniem pirkstiem. Un bezmiega naktis, kas tagad bija kļuvušas par ikdienas pretīgo realitāti, traucēja atveseļoties. Es nevarēju kārtīgi strādāt. Rezultātā viss, ko man ar tādām grūtībām bija izdevies noregulēt, izstumt līdz kādreizējam līmenim, ritēja atpakaļ, pārkāpa kritisko slieksni un iekrita ļoti pilnā tartarā.
– Vai tu nespēlēties, mans gandrīz bijušais vīrs? – es pajautāju vīram. Vai esi aizmirsis, ka arī tava pusīte ir šajā biznesā? Un, kamēr tu dejo apkārt, tā kļūst arvien mazāka un mazāka. No kā tu dzīvosi ar savu trekno dupsi? No tavas autoratlīdzības?
– Ne jūsu lieta!
– Ne mans. Bet tev tomēr vajadzētu lietot galvu, Maxinka. Un nesajauciet: šoreiz tā patiešām ir jūsu galva, nevis jūsu galva.
Man nebija jābūt idiotam, lai saprastu, ka Makss tā rīkojas viena iemesla dēļ. Viņš vēlas, lai es nogurstu un padodos, lai es dotu viņam visu, ko viņš vēlas. Es raudāju pa naktīm, sakostiem zobiem un dienā iesaistījos jaunā cīņā… Un tomēr beigās padevos: man bija jāatdod viņam sava puse dzīvokļa. Kā kompensāciju par daļu manā biznesā, ko tiesa, neraugoties uz visiem manis minētajiem pierādījumiem, joprojām patiešām uzskatīja par kopīgi iegūtu īpašumu. Un man bija vienalga, ka es vienīgais to biju paveicis dubļos un sviedros, un Maxinka man blakus stāvēja tikai balti ģērbusies.
Es kļūdījos, padarot viņu par līdzdibinātāju, es muļķe… Bet kas zināja? Kas toreiz varēja iedomāties kaut ko tādu⁈
Pēc tiesas sēdes, kad mēs izbraucām no tiesas nama uz ielas, no Maksima mašīnas, ko es biju nopircis viņa trīsdesmit piektajai dzimšanas dienai, izlēca kāda resnādaina sieviete. Viņas vēders jau bija manāmi noapaļojies, un es jutos diezgan slikti, uz to skatoties. Mans bērns bija miris, nespējīgs panest dzīvi, ko biju viņam iekārtojusi savā ķermenī, un šeit......
– Atslēgas," Makss pavēlēja un izstiepa roku ar atvērtu plaukstu.
Vairāk par visu es gribēju viņai vienkārši spļaut, bet atcerējos pamācību, ko man regulāri deva darbā: tu nevari dot viņam papildu trumpjus.
– Kad es saņemšu savas lietas, es tās tur atstāšu.
– Kas vēl? Es tevi brīdināju, Len: nekas no tā nenotiks manā dzīvoklī.
– Tagad es pat saprotu, kāpēc…" es stulbi murmināju, skatoties uz Maksa kundzi, kurai uz elkoņa karājās viens no maniem maciņiem.
Dārgs, reiz pirkts Ņujorkā.....
– Maxinka…
– Es tev teicu, lai tu paliek mašīnā!
– Nu, Maxinka.
– Atkārtot⁈
Meitene kā piekauts suns aizskrēja atpakaļ, un es stāvēju ar atvērtu muti un skatījos viņai pakaļ. Vai šis ir piemērs tam, kādas attiecības Maksims aizstāja tās, kādas mums bija? Tiešām? Vai tam tik ļoti pietrūka tā: riet, pavēlēt, pavēlēt, pavēlēt?
– Es esmu sapakojis tavas drēbes. Tagad vari tās nodot.
– Jā! Tev manas biksītes nav vajadzīgas, tās neder ne tev, ne viņai.
