– Dievs svētī! "Viņš pamodās," es čukstēju ar neslēptu atvieglojumu.
– Kas tas bija? Kur es esmu? – Dimka fragmentāri stostījās.
"Tas ir labi, jūs iesaistījāties kautiņā, un tagad ātrā palīdzība jūs nogādās slimnīcā."
"Aayyy, tas sāp…" viņš satvēra savu zilo galvu.
– Dod viņam pretsāpju zāles! – Es pasūtīju ārstus no ātrās palīdzības.
– Pagaidi… Ak jā, mums līdzi ir tikai analgins, nekādas citas zāles viņi nedod. Tātad, vai man vajadzētu veikt injekciju? – jautāja apaļīgā blondā feldšere.
– Paņemiet analginu, jo nav nekā labāka! – es sašutusi iekliedzos.
Tātad ieradās policija.
– Nu, liecināsim? Kas te notika? – jautāja ap četrdesmit gadus vecs plikpauriņš, ģērbies policijas formā.
– Cīnīties. Puiši kaut ko nesadalīja un sāka kauties. Piedod viņiem,” es lūdzoši paskatījos uz policistu.
Roberts, ar salveti aizsedzot nobrāzumu uz pieres, sākumā klusēja.
Tad viņš teica runu, kas mani pārsteidza, jo aizstāvēja Dimku:
– Viss notika negaidīti. Mēs strīdējāmies par futbolu. Es teicu, ka CSKA uzvarēs, un viņš bija Zenit līdzjutējs.
Viņš mani pagrūda, es viņu, un beigās Dmitrijs nokrita. Viss kārtībā, esam jau panākuši vienprātību.
– Dmitrij, ko tu vari teikt aizstāvībai? – policists paskatījās uz Dimku, pagriežot tikai vienu galvu viņa virzienā, bet viņa ķermenis palika savā vietā.
"Piekrītu visam, ko teicu… iepriekšējam…" Dimka vilcinājās, jo nezināja Andželīnas puiša vārdu.
"Viņš piekrīt Robertam," es iejaucos sarunā.
"Jā, piekrītu…" apstiprināja Dimka.
– Nu tad pēc tam, kad puses būs samierinājušās un ķildnieki sapratīs, ka viens otram nodarījuši ļaunumu, un pat sabiedriskā vietā jūs abi saņemsiet naudas sodu. Un neaizmirstiet ierasties stacijā parakstīt papīrus!
– Paldies! – es teicu, priecājoties, ka puišiem gāja viegli.
Dimku aizveda uz slimnīcu, un mēs ar Robertu devāmies mājās.
– Nu, neklusē, saki kaut ko! – es slapjām acīm lūdzoši paskatījos uz Robertu.
– Ko teikt? Es nedomāju, ka jums ir tādi idioti kā draugi.
"Nesaki tā, viņš nav slikts cilvēks, viņš vienkārši zaudēja savaldību emociju dēļ."
– Uz kādām emocijām? Vai viņš ir tevī iemīlējies?
– Jā, vismaz tā viņš man teica.
"Jūs droši vien esat glaimots, ka divi puiši cīnās par jums?"
– Nekas neglaimo. Pēdējā lieta, ko es gribēju, bija, lai tu cīnītos ar viņu.
– Tātad tu arī viņu mīli?
– Protams, nē, viņš ir tikai mans draugs un klasesbiedrs.
– Lai es vairs ar viņu nesazinātos. "Es to neciešu," Roberts nomurmināja caur zobiem.
"Labi, nedusmojies… Es nesazināsies," es kļuvu vēl skumjāka, iedomājoties, kā izskaidrošu savu uzvedību Dimkam, kad viņš izies no slimnīcas.
Godīgi sakot, es pat domāju doties pie viņa uz slimnīcu, lai pārliecinātos, ka viņam viss ir kārtībā. Bet es neiešu, es nevēlos apbēdināt Robertu.
Manas jūtas pret Dimku ir tīri draudzīgas, galu galā mēs esam pazīstami kopš bērnības, es nevaru viņu vienkārši izdzēst no savas dzīves.
Es mīlu Robertu no visas sirds, un es nekad viņu nedusmosu vai nedarīšu greizsirdīgu.
Kopš šiem notikumiem pagājis gandrīz mēnesis. Es vairs neredzēju Dimku, kas Robertam nāca par labu, un viņš pamazām nomierinājās.
Dzirdēju, ka viņš izgājis no slimnīcas un atradis sev draudzeni. Ceru, ka viņiem viss izdosies labi.
Velns mani šodien piespieda uzvilkt augstpapēžu kurpes! Es eju kā karaliene, manas kājas ir garas, puiši met pēc manis iekāres pilnus skatienus un nervozi norij siekalas.
