Maģija pastāv, tāpēc Zlatai nebija šaubu, ka Silans teica patiesību, kas nozīmē, ka viņai viss izdosies. Galu galā Dragon Dragon noteikti ir laipns un noteikti izpildīs viņas lūgumu.
Dragon Progenitor bija tas, kurš radīja šo pasauli. Viņš sadalīja visu zemi robežās un katrā robežā iecēla savu valdnieku – draklordu. Katrs draklords nesa sevī pūķa garu, lai pasargātu savas zemes no lielām briesmām. Tētis bija dimanta pūķis, un tēvocis Eirens bija smaragda pūķis. Un Zlata jau zināja, ka ziemeļos, aiz Pūķa grēdas grēdas, Kirfarongas pierobežā, dzīvo safīra pūķis. Dienvidos, Soliyar robežā, ir dzintars, bet dienvidrietumos, Berštonas robežās, ir rubīns. Tieši no turienes parādījās pašas nirfas, ar kurām ir tik grūti tikt galā.
– Ak, kas tas tur lido? Vai tas nav pūķis? – Skrūvlente, ar kuru viņi pēdējā laikā šķīrās reti, pēkšņi kļuva piesardzīga.
– Kur? – meitene uzreiz pielēca.
Ja viņi jau ir sākuši viņu meklēt, tad viņai nebūs laika īstenot savus plānus.
– Nekur! Bet, ja tu gulēsi šeit, tu vispār nevarēsi staigāt.
Atzīdama, ka mazajai draudzenei ir taisnība, Zlata kurnējot un vaidēdamās piecēlās un atsāka kāpt. Man šausmīgi sāpēja kāju muskuļi, mutē valdīja īsts Cukurs – ne tikai bija sauss, bet arī smiltis čīkstēja uz zobiem.
– Skrūvlente, atrodi man ūdeni, vai ne? Lūdzu, viņa jautāja. "Un pārbaudiet, vai ceļš, pa kuru es kāpju, ir pareizais?" “Viņa visvairāk baidījās pagriezt nepareizu pagriezienu un palaist garām vienīgo iespēju palīdzēt tēvocim Eirenam.
Zlata nebrauca tā, kā kādreiz gāja viņas mātes kāzu kariete, vispirms devās tālu uz rietumiem uz ciematu. Pārāk tālu. Viņa nevar pārvarēt šo ceļu. Screwtape mums ieteica apbraukt pili no austrumiem un uzkāpt nogāzē no pils puses, izmantojot kazu celiņus. Par laimi, kalnos negaidīja stāvas klintis vai citas briesmas, un ceļu varēja ievērojami saīsināt.
Kad Zlata, pieķērusies pie krūmiem, beidzot izkāpa uz vecā akmeņainā ceļa, kas veda gar nogāzi uz jūru, Pūķis un Ēna bija veikuši apmēram divas trešdaļas no ceļa pāri debesīm. Drīz sāksies vakariņas, un Aija iedos zīmīti mātei…
– Cik ilgs laiks nepieciešams, lai Berliāns aizlidotu uz Pūķa priekšteča alu?
– viņa jautāja Skrūvlentei.
– Nezinu. Desmit līdz piecpadsmit minūtes.
Nu jā, ceļš, pa kuru viņa pavadīja gandrīz visu dienu, nožēlojamās minūtēs var tikt nosegts spārnos…
Zlata sakoda zobus un gāja gandrīz nesaskatot ceļu, iedomājoties, ka viņa ir dzelzs robots Terminators, filma par kuru Gapam tik ļoti patika. Zlatai Terminators nemaz nepatika, un filma šķita veca un garlaicīga. Tās ir tikai karikatūras. Patiesībā viņai pat neļāva to skatīties, un viņa atcerējās baiso vīrieti ar dzelzs skeletu. Viņš gāja, gāja un gāja, pat ja visi uz viņu šauj.
Tikpat nepielūdzami viņa tagad gāja uz savu mērķi.
– Zlata, es atradu ūdeni! – Priecīgi iekliedzās Skrūvlente, kuras prombūtni meitene pat nepamanīja, kustinot asiņainās kājas un šņācot.
No noguruma viņa pat atļāvās nedaudz raudāt. Bet, tiklīdz es dzirdēju par ūdeni, man bija it kā otrais vējš. Zlata dzēra, četrrāpus stāvēdams pie strauta un smeldams saujas ūdens. Tad viņa nomazgāja seju, putekļainu un apzināti nosmērētu ar netīrumiem. Tik drūmā meitenē nevienam nebūtu aizdomas par skaisto Pūķa ēnas meitu, kā viņa ticēja. Aija ieteica viņai maskēties, un viņa arī palīdzēja viņai ģērbties kā ciema iedzīvotājai.
Iedzērusi un izskalojusi sāpošās pēdas, Zlata kurpēs iebāza ceļu strādnieci – ārstniecības augu, kas dziedē brūces. Visi bērni pielīmēja šīs plakanās, apaļās lapas uz saviem nobrāzumiem, nevēloties pamest spēli un doties mājās. Žēl, viņa nezina, kā izārstēties kā Aisan. Zlata pat mēģināja pārvietot plaukstas pār savām ādas skrāpējumiem un skrāpējumiem, taču nekas nesanāca.
