Atlaidusi situāciju, es nedaudz atslābu un sāku skatīties apkārt. Bet tiklīdz es pagriezos un paskatījos uz meža ceļu, man bija viss. Aiz muguras mežs bija pilns ar kaut kādām gaismām. Viņi kustējās, kustējās aiz kokiem, pamazām panākot ratus. Daži jau peldēja paralēli, braukšanas virzienā.
– Puiši, kas tas ir? – piesardzīgi jautāju.
– Ak, cik slikti! – Smirdīgais satraucās.
– Sūna, visa tava pļāpāšana! "Mums bija jāsteidzas," sašutis bija ogrēnietis. – Kaut es varētu sasniegt ciemu…
Viņš nosita pātagu, un flegmatiskais vērsis rikšoja ātrāk. Visi piesardzīgi pagrieza galvas, un kaut kā nebija laika runāt, bet, tiklīdz viņi apklusa, mežs piepildījās ar skaņām. Šurkstēšana, čaukstēšana un daži nezināmas izcelsmes kliedzieni. Šausmīgi! Es jutos kā bērns, kurš baidās no briesmoņiem zem gultas. Tiesa, tā vietā zem manis bija čīkstoši rati, no kuriem es nekad neuzdrošinātos nokāpt.
Kāds muļķis! Šie vīrieši droši vien zināja, ka jums nav kur bēgt, tāpēc viņi nesteidzās panākt. Bet kas būtu noticis, ja es nebūtu melojis?
– Pagaidām vieglprātīgie neuzbrūk. Viņi medī tikai tumsā… – Smirdīgais žēlojās, nevarēdams atrast sev vietu.
"Tas ir dīvaini, ka viņi ieradās šeit un veselā barā." "Tas nav normāli," ogrēnietis sarauca uzacis un mudināja vērsi, taču viņš joprojām centās piebremzēt, it kā nebaidīdamies. "Jūs nemaz nevarat redzēt ceļu." Negriezies, iededz laternu. Kur tu liki amuletus?
Smirdīgais atdzīvojās un pēkšņi sastinga, ieplestām acīm skatīdamies uz savu biedru.
– Pametu darbā…
– Kur pie velna?! – ogrēnietis rūca.
– Tātad tas notiek. Atceries, bija liela kņada… – viņš pakratīja galvu.
Ogre neatbildēja, bet paskatījās uz viņu tā, ka man likās, ka viņš apsver, vai mest savu neuzmanīgo biedru, lai to aprītu plēsēji, kas mums sekoja. Acis kvēloja pavisam tuvu, un es redzēju kaut kādu ēnu, kas skrien aiz pirmās koku rindas.
– Vai jums nav cita gaismas avota? – es sāku krist panikā.
– Kur viņam jāsāk, nyera? Ja vien jūs kaut ko nemagnetizējat? Varbūt kādas burvju gaismas? – Smirdīgais cerīgi skatās uz mani.
Pilnīgi ieskrūvēts!
"Es ļoti vēlētos uzburt dažas burvju gaismas…" es atkārtoju pēc viņa, sēdēdama tālāk no malas.
Bet man nebija laika pabeigt. Rati spēcīgi satricināja uz paugura, un, zaudējot līdzsvaru, es šūpoju zobenu. Četras lielas gaismas bumbiņas, cilvēka galvas lielumā, pēkšņi atdalījās no asmens. Tie gludi pacēlās gaisā un izklājās uz četrām pusēm, aptverot mūsu ratiņus apgaismotā laukumā. Acis mežā sāka nedaudz mazāk spīdēt un uzreiz atpalika.
Par laimi es nogāzos uz siena, nevis aiz borta, tāpēc klusā šokā vēroju notikušo. Ko es tikko izdarīju? Vai šī mana vēlme piepildās?
– Nyera! Ko mēs bez tevis darītu! – Smirdīgais bija sajūsmā un ar redzamu atvieglojumu iegrima sēdeklī.
"Mums vajadzēja doties pabarot aitas, pirms mēs atstājām mežu," Lielais vīrs viņam īgni aizrādīja.
Skatoties uz maģiskajām gaismām, kas nešķita nekas pazīstams, es beidzot sapratu, ka tie nemaz nav lomu spēlētāji. Un es neesmu citā valstī, un Valečka man neko neinjicēja un neko nedeva. Es esmu vai nu miris, vai komā, vai labākajā gadījumā guļu.
Katram gadījumam viņa kārtīgi saspieda savu augšstilbu un gandrīz kliedza. Tas bija ļoti sāpīgi, un caur kreklu parādījās asins traips.
Kādas muļķības?!
Novērsusies no vīriešiem, viņa pacēla apakšmalu un atklāja garu grieztu brūci! Nav dziļi. Drīzāk tas bija jau ielikts skrāpējums, kuru es atvēru ar šķipsnu. Gar viņas kāju stiepās jau izžuvušu asiņu pēdas.
