Padevusi glāzi grāfam, gaidīju, kad viņš to vienā rāvienā iztukšo un atdos man.
"Th-paldies," šķita, ka vīrietis jutās labāk. – Lindara? – viņš klusi jautāja.
– Kas? – Man sāka šķist, ka es pilnībā nesaprotu valodu.
Daži dīvaini vārdi: esh-kam-akk, lindara. Ko tas nozīmē? Šķiet, ka pirmais ir dzēriena nosaukums, bet otrais?
"Tu neesi viņa," grāfs izdvesa un izvilka no vestes kabatas pieklājīga izmēra kabatlakatiņu. Viņš noslaucīja pieri, kas bija pārklāta ar sviedru pērlītēm, un nolika to atpakaļ. "Likās," viņš vainīgi pasmaidīja. "Tu izskaties pārsteidzoši pēc manas meitas, nyera." Viņu sauca Lindara. Mana mazā puķe…” viņš nošņaukās. "Dors Zinborro, Ērl, jūsu rīcībā," viņš beidzot iepazīstināja ar sevi.
Un es atcerējos, ka šis puisis ar gaļīgu degunu alkohola nesavaldības krāsā un ar raksturīgu smaku no vīriešu vārdiem mocīja savu sievu un meitu.
"Nē, mani sauc Marina," es iepazīstināju sevi un kritu panikā, saprotot, ka nezinu vietējos vārdus.
Tas ir Zinborro, tāpēc man ir jāizdomā kaut kas līdzīgs? Vai, gluži pretēji, tas nav tā vērts? Par laimi, Ērls mierīgi atbildēja uz manu vārdu un palīdzēja man ar manu uzvārdu, pats to nezinot:
– Cik es priecājos! Cik priecīgs es esmu, redzot savas mazās nabaga sievas, manas Lunaras, radinieku. Kāda pārsteidzoša līdzība starp Friso ģimenes meitām! Un viņi visi ir tik skaisti! Bet kā jums izdevās izkļūt no Kirfarongas? Safīra pūķis nevienu nelaiž ne iekšā, ne ārā. Starp mūsu robežām nav bijusi ne tirdzniecība, ne saziņa astoņus gadus, kopš viss sākās…
Tātad, ko uz šo atbildēt? Es katastrofāli maz zinu par vietējām realitātēm.
"Ak, man izdevās ar viņu vienoties," es žilbinoši pasmaidīju, noslēpumaini kraustīdams uzacis. – Tikai daži cilvēki atsakās no Marinas Frizo mazajiem lūgumiem.
– Nyera Frizo uz īsas kājas ar pašu Draklordu Frostu? – Ērla acis iemirdzējās.
Interesanti, ko viņš par mani domāja. Muļķības! Un kāda veida deminutīvu lietošana nevietā?
"Mums ir draudzīgas attiecības ar draklordu." "Viņš nevarēja atteikt savas mīļotās brāļameitas lūgumu," es pieticīgi paraustīju plecus, bez sirdsapziņas knābām nepaaugstinot sevi par vietējā valdnieka radinieku.
Tā kā astoņus gadus nav bijusi neviena vēsts, grāfs nezina, kas tagad notiek Kirfaronā. Un mājās man netirgoja alkoholu bez pases, tāpēc izlikšanās, ka esmu astoņus gadus jaunāka, neko nemaksā. Protams, sievietes šeit noveco ātrāk. Tāda sajūta, ka pasaule, kurā esmu es, attīstībā ir atpalikusi divus vai trīs gadsimtus. Lai gan es nepieļāvu maģiju, kas šeit ir realitāte, es nedomāju, ka tā ir pieejama vienkāršiem cilvēkiem, pretējā gadījumā Bukh un Moss paši būtu iedeguši burvju gaismas, negaidot tos briesmīgos radījumus no mežs, lai mūs aprītu.
"Tā ir taisnība, jūs joprojām esat tik jauns," Ērls izdarīja pareizos secinājumus. – Lindara nebija daudz jaunāka par tevi, kad es viņu pati savām rokām atdevu dimanta pūķim!
Tātad, kas tas par jaunumiem? Un viņi man teica, ka Zinborro paņēma savu meitu kapā. Informācija izplatījusies…
"Vai jūs to iedevāt dimantam?" Es uzmetu ieinteresētu seju.
Grāfs izteica nožēlu ar visu savu izskatu. Tomēr ne pārāk sirsnīgi, kā man likās.
– Ak, tu nezini, Marina! Mana Lindara kļuva par Dimanta pūķa ēnu sešpadsmit gadu vecumā! Draklords Berlians pret viņas un manu gribu izveda viņu no tēva mājas, negaidot, kad viņa sasniegs pilngadību. Un tad tas viss notika,” viņš neskaidri pamāja ar roku. "Nekas nav tas, ka Pūķa priekštecis mūs sodīja par mūsu grēkiem."
