"Es uztraucos par Eirenu," Regs kādu dienu man atzina.
– Tas viņam kalpo pareizi! Lai viņš mācās atbildību!
Es biju nelokāma un nepiedevu Nazim sajūsmu, ko viņš manī izraisīja. Un nav svarīgi, vai tas bija viņš vai viņa zaļais pūķis.
– Torisvens panīk, Lina. Tas ir slikti. Baidos, ka Eirēna viena to nevarēs. Es arī pamanīju kaut ko aizdomīgu.
– Kas tieši?
– Ērls Zinbrro. Nelieši, acīmredzot, ir labi iedzīvojies. Ja es būtu bez tevis, es noteikti aizbrauktu pie viņa ciemos…” vīrs neapmierināti paskatījās prom.
Esmu jau daudz dzirdējusi par Lindara tēvu, kura gars atdzima manā meitā. Puisis ir nepatīkams un, acīmredzot, mānīgs. Visas Reginharda nepatikšanas sākās pēc vizītes pie viņa. Tāpēc es pat negribēju dzirdēt, ka mans vīrs tur atkal dosies.
– Kas viņam kaiš? – piesardzīgi jautāju.
“Šķiet, ka viņa Ērlingu nirfi neskar, bet pārējie veģetē nabadzībā, slēpjoties no haosa pielūdzējiem zemnīcās mežos.
– Viņš droši vien atzinīgi vērtē Nirfeats. Vai arī viņš ar kaut ko atmaksājas,” es paraustīju plecus. "Bet tas ir Eirenas Reach, tāpēc ļaujiet viņam pašam tikt galā ar šo Zinboro."
– Pareizi. Bet vispirms viņam būs jāpakļauj Smaragds. Vai Eirenai ir griba?
"Žēl vectēva," es nopūtos. "Pat nāves gadījumā viņš izskatījās tā, it kā būtu nogalinājis to Zinborro ar vienu kreiso roku."
Man nebija šaubu par “vecās indīgās čūskas”, kā veco vīru sauca mans dēls, vēl lielāku viltību.
"No otras puses, Eirena nebūtu varējusi pieņemt pūķa formu, ja viņi nebūtu sapratušies." Pūķis nespēs iegūt savu īsto veidolu, nesavienojoties ar savu saimnieku. Valds atteicās pieņemt pūķa garu ne tāpēc, ka viņš bija ļoti mīlēts pret savu nelieti. Viņa izsmeltais ķermenis nebūtu izturējis viņa atgriešanos, un saikne ar Eirenu noteikti pārtrūktu. Bet pūķis nav lieta, to nevar nodot no rokas rokā, kad vien vēlas.
Mēs par to runājām nedaudz vairāk, un izrādījās, ka man bija unikāla iespēja redzēt pūķi un cilvēku atsevišķi tikai tāpēc, ka Reginhards un Berliāns pieņēma grūto lēmumu šķirties pestīšanas dēļ. Un, tā kā gars atradās alā, tam nebija vajadzīgs nesējs un viņš palika neatkarīgs, jo tas bija "nevienam". Eirēnai viss bija savādāk. Viņa tēvs kaut kādā neticamā veidā nodeva pūķi dēlam – it kā būtu to nolicis seifā glabāšanai.
"Viņš to nevarēja izdarīt citādi." Atšķirībā no manis viņš nebija ieslodzīts alā,” domāja Reginhards. – Zini, tagad es nesaprotu, kāpēc Tapredels nedarīja to pašu.
Es paraustīju plecus.
"Es saprotu, kāpēc jūs izdzīvojāt, bet kā Valds spēja izturēt septiņus gadus bez pūķa?" "Viņš bija pieķēdēts," es uzdevu jautājumu, kas visu šo laiku griezās manā galvā, taču es to neuzdevu, nevēlēdamies apbēdināt Regu, kuram visa šī situācija bija spiesta tumši saraukt pieri.
– Viņš ir dralords un burvis. Turklāt viņš visu laiku palika savas ģimenes pils teritorijā. Tiesa, Valds lielāko daļu enerģijas iztērēja, nododot pūķa garu savam dēlam…
Mēs kādu laiku klusējām, Reginhards paskatījās uz mani tā, it kā spriestu, teikt vai nē. Es jau biju uzminējusi, ko mans vīrs vilcinājās man pateikt, acīmredzot, lai mani nenobiedētu.
"Reg," es satvēru vīra roku, ieskatījos viņa sejā un tad uzliku galvu uz viņa pleca: "Tas vēl nav viss, vai ne?"
"Tātad," Regs pamāja ar galvu un, smagi nopūšoties, atzina: "Neņemot vērā Eirenas problēmas ar pūķi un saindētāja zaudēšanu, nākamās vasaras beigās viņam ir jānomaina smaragds uz stieņa."
