– Darbojas…
Visu laiku, kamēr es šeit biju, neviens neparādījās, bet pēkšņi parādījās izsalkuma sajūta, tik asa kā šis sasodīts zobens. Tas ir patiesi sirdi plosoši. Es neatceros, kad pēdējo reizi ēdu un ko tieši. Un mana intuīcija man arī teica, ka viņi mani šeit nebaros.
Ir pienācis laiks atstāt istabu, bet apģērba jautājums ir kļuvis akūts. Esmu kā velni noguris no staigāšanas kailai, un āda… Jā, ir silti, bet tik apjomīga! Vajadzētu lomai kaut ko izvēlēties, ja ne apakšveļu, tad apakšveļu.
Varēja apskatīties arī citās telpās, bet es nemaz negribēju pili izpētīt nesagatavota. Tomēr mūsdienu cilvēks drēbēs jūtas daudz pārliecinātāks.
No visiem tekstilizstrādājumiem, kas tika atrasti dzīvojamā istabā, apģērbam bija piemēroti tikai aizkari. Es izdomāju, ka varu ietīt lielu auduma gabalu kā pareo. Lai gan nekad neesmu bijusi pie jūras, noteikti zinu vairākus veidus.
Dziļi tumši zilais audums uz tausti šķita mīksts un līdzīgs plīšam. Viņa ar zobenu nogrieza daļu no tā, kas joprojām karājās, un nekaunīgi nošķaudīja.
Bija pretīgi pielikt tādus putekļus pret ķermeni. Es izliecos pa tuvāko logu, lai kārtīgi izsistu aizkaru. Uz loga nebija stikla, tas bija izsists jau sen, un, iespējams, lejā zālē gulēja tūkstoš asu šķembu kā mānīgs lamatas.
Ārpusē ir savvaļas pagalma dārzs. Takas bija pilnībā aizaugušas ar apstādījumiem, bet par to esamību liecināja ar ievu klātie laternu stabi. Centrā bija redzamas strūklakas paliekas, ap kuru bija redzami kaltas dzelzs soliņi.
Un no cietās zaļās jūras šur tur parādījās statujas, kā jūs domājāt? Nu, protams, pūķi! Sapinušies efeju tīklos, šķita, ka viņi veltīgi mēģināja lidot, bet nespēja.
Lieliska vieta fotosesijai. Ļoti svīta un atmosfēra. Vai tādam nav jābūt labai izrādei?
Saule sildīja, un daži lieli gaiši dzelteni ziedi, līdzīgi koku peonijai, pagrieza savas cirtainās galvas pret gaismu. Virs tiem lidinājās lieli kukaiņi, līdzīgi spārēm vai naktstauriņiem. Es to nevarēju redzēt no attāluma.
Dzīve. Daba. Miers…
Es tik ļoti skatījos uz šo mežonīgo skaistumu, ka zaudēju līdzsvaru un, absurdi vicinot rokas ar aizkaru tajās, izkritu pa logu. Viņa un leknā veģetācija lejā mīkstināja kritienu. Sasitumu un nobrāzumu nebija, bet man bija diezgan bail. Tomēr tas nolidoja gandrīz pusotru stāvu vai pat divus!
“Šķiet, ka es vienkārši zaudēju reitinga punktus neredzamu skatītāju priekšā. Viņiem noteikti nepatiks tik apkaunojošs kritiens,” viņa ar ironiju domāja.
Viņa pacēla galvu, lai meklētu slēptās kameras vai novērotājus, un bija apmulsusi…
Divas saules!
No debesīm uzreiz spīdēja divas saules! Viens liels un spilgts, gandrīz kā parasti, nedaudz aiz tā ir otrais, šķietami tumši oranžais!
Nav brīnums, ka sākās panika tika apspiesta. Ja cilvēku apskaužamu biežumu piebāzīs ar visādām nejaukām lietām, tad sanāks kas cits.
Cik es esmu noguris no šī visa!
Viņa apgūlās tieši uz saburzītā aizkara un, pagriezusies uz sāniem, pievilka ceļgalus pie krūtīm un aizvēra acis. Gulēt saulē būtu bijis patīkami un mierīgi, ja vien izsalkums nebūtu tik brutāli mocījis…
Kā izrādījās, izsalkums nebija vienīgais, kas mani mocīja, jo nākamajā brīdī kreisās rokas rādītājpirksts dega no sāpēm. Kāds man iekoda!
– Ak! – Es pielēcu un ieraudzīju tos pašus kukaiņus plīvojam prom no manis.
Nē, ne kukaiņi!
Mazu krāsainu pūķu bars, vicinādams spārnus kā kolibri, lidinājās gaisā no attāluma. Viņi skatījās uz mani ar ziņkāri, jocīgi, putnam līdzīgi noliecot galvas dažādos virzienos. Es saskaitīju gandrīz divdesmit cilvēkus. Mīksti rozā ar lielām izspiedušām acīm, dzeltens ar plānu šauru purnu, līdzīgs čūskai. Zaļi, oranži un tumši brūni “krokodili”. Starp tiem visiem izcēlās viens – spilgti zils ar dzeltenām acīm un negaidīti pūkains krēpes, kas skaisti karājās vienā pusē. Spriežot pēc tā, kā viņš laizīja lūpas un apmierināti samiedza acis, tas bija viņš, kurš mani iekoda.
