Viņa nospieda taustiņus ar vienu roku, sākumā klusi, bet ātri pacēla skaļumu. Zālē sienāzis sēdēja. Zālē sienāzis sēdēja.
– Kāpēc jūs nepārdevāt dzīvokli, Elizaveta Andrejevna?
Zālē sēdēja sienāzis, tas bija zaļš. Atslēga ir iestrēgusi. Vai arī tas jau sen nogrima un es vienkārši aizmirsu? Tas ir nepatiess, tas ir jānoskaņo, bet ausis caururbjošās skaņas tikai palīdzēja, lai neapjuktu un neizjauktu ritmu. Es nepārtraucu melodiju, iedomājoties, ka ar Košas acīm redzu savu novārtā atstāto dzīvokli. Nav slikts rajons, nekustamais īpašums šeit vienmēr būs dārgs, taču šāds mājoklis viņu nevarēja pārsteigt pēc mājas, kurā viņš bija arī pēdējos gadus.
Es nekad nedomāju to pārdot; es gandrīz par to nedomāju. Varētu izīrēt – īrnieki mēģinātu mani apmānīt ar tādu un tādu vīru. Bet ilgi tie santīmi nebija vajadzīgi. Un šis dzīvoklis, šīs četras sienas un nobružātās mēbeles bija pēdējā “mana” manā dzīvē. Es visu atstāju pagātnē, kad uzvilku savu kāzu kleitu, es neko neatstāju no sevis vai sava. Lai tas kakts vāc putekļus, neskarts un nevienam nav vajadzīgs, tikai manējais. Es atbildēju pilnīgi savādāk:
"Ja īpašums tiks konfiscēts, Vaņa man pateiks paldies, ka to nepārdevu."
Koša sabruka uz dīvāna – es to dzirdēju neatskatoties. Un, šķiet, viņu nemaz nekaitināja viltotā “Sienāza” kalšana, viņš tikai nedaudz pacēla balsi, lai es viņu dzirdētu:
– Konfiskācija nebūs, nomierinies. Un termiņa nebūs. Ivans Aleksejevičs arī izvilks kompensāciju par morālo kaitējumu – ne savu, protams, viņu vispār nekas neskar. Viņš tevi izsitīs tavām skumjām acīm.
Ivans to izsitīs, ja uzstādīs tādu mērķi. Bet mani nospieda:
– Vai man nevajadzētu zināt, ka, ja izmeklētāji sāks rakt, viņi noteikti izraks? Ivans nav eņģelis, mēs abi zinām, Koša.
"Es zinu," viņš atzina. – Un kursā ļoti dažādi. Šķiet, ka tikai jums neteica, kurā valstī jūs dzīvojat – šeit ir vieglāk ieslodzīt prezidentu nekā tādu cilvēku kā Ivans Aleksejevičs.
Viņš ticēja tam, ko teica. Tas nozīmē, ka arī es tam ticēju. Bet tas nebūt nebija mierinājums. Droši vien ir negodīgi, ja īsto noziedznieku nevar notiesāt. Bet kāda svētība, ka šo konkrēto noziedznieku nevar notiesāt.
Sēdēja sienāzis zālē, sienāzis sēdēja zālē. Izrādās, ka šī ir ļoti gudra dziesma. Kāpēc, nez, sienāzis tika ieslodzīts? Vai viņš bija vainīgs, vai viņam nebija pietiekami daudz sakaru? Lai gan pavediens par zāli sniedza dažas atbildes.
"Un tomēr runa bija par meklēšanu," es atzīmēju.
– Mēs to palaidām garām. Trūkums. Mēs to labosim, vainīgie tiks sodīti.
Bija viegli iedomāties, kā tieši vainīgie tiks sodīti. Viņš sēdēja zālē, sēdēja, sēdēja… Es paskatījos uz gaišo logu – vakars tikai sākās. Un kaimiņi jau ilgu laiku nav dzirdējuši, ka es mēģināju. Tas nozīmē, ka jums ir jāspēlē nedaudz skaļāk.
"Mamma nomira slimnīcā," viņa nez kāpēc sacīja sev. "Es domāju, ka, ja es šeit atrastu viņas ķermeni, es nevarētu šeit dzīvot."
"Mēs varētu," viņš arī atbildēja, lai gan es neko nejautāju. – Cilvēki parasti spēj izdzīvot apstākļos, kādus viņi nevarēja iedomāties. Vai jūs zināt citas melodijas, Elizaveta Andrejevna?
Es neatbildēju uz atklāto pieprasījumu “mainīt ierakstu”. Mamma šīs klavieres iegādājās pirms kādiem piecpadsmit gadiem – viņa vienmēr domāja, ka kļūšu par mūziķi un it kā nemanīja spilgta talanta trūkumu, ko bērnībā piesedz tikai uzcītība. Un es biju ļoti čakls students.
