Sākumā bija saruna par miesassargu neņemšanu uz sporta zāli, taču Vaņa viegli padevās manai pierunāšanai – kāda viņam starpība, ja necieš mana drošība? Un man vajadzēja kaut kādu orientieri, uz kuru skatos un vairs nezaudējos prioritātēs – smaidošā Saša kļuva par orientieri. Taču vēlāk pats vīrs ar īgnumu skaidroja: “Laiki ir tik ļoti mainījušies, dārgais, ka tikai šī tava modīgā rokassomiņa drīkst legāli nēsāt šaujamieroci. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc es viņu nolīgu. Nekaitināsim atkal varas iestādes. Vai tas nav tas, ko tu gribēji?” Par to Ivans saņēma no manis ilgu un vismaigāko skūpstu, jo galu galā mana cerība nebija pilnībā mirusi. Maz ticams, ka visi viņa puiši ir atbruņojušies, taču viņi noteikti jau ilgu laiku ielās nav vicinājušies ar ložmetējiem.
– Zeļa, valzirgs! – Ridžs sauca no ieejas. – Ejam uz otro stāvu – tur meitenes nodarbojas ar tādu fitnesu, manas bumbas gandrīz plīst!
Vairāki puiši smejoties uzskrēja augšā, kāds devās uz dušu, un es atgriezos pie aparāta un izdarīju vēl divus piegājienus uz tauriņa. Koša kaut ko pārrunāja ar Slavku, kamēr es pārģērbos, tikai Saša vienmēr izskatījās savākti.
Mēs negājām kā vesela grupa – mēs neaicinājām fitnesa frīkus, kuri bija izgājuši visu. Koša iznira pirmais, bet apstājās zem viziera, paceļot galvu un ieelpojot pavasara gaisu. Es jau grasījos domāt, ka šī bija pirmā reize, kad es viņā redzēju kādu cilvēcisku emociju izpausmi, bet viņš teica:
–Šodien ir tāds klusums. Kas mainījās?
"Nekas, Koš," Slavka iesmējās mums priekšā un noklikšķināja uz atslēgas piekariņa, lai izslēgtu signalizāciju savā automašīnā. – Autobusi tika padzīti no stāvvietas – varbūt viņiem tika veikta kāda veida pārbaude.
"Varbūt," Koša atbildēja, bet nez kāpēc gāja man blakus, miesassarga otrā pusē. – Tas ir kaut kā tukšs.
– Vai tā spēlē kaķa intuīciju? – Puisis izplūda smieklos.
Kravas automašīnu stāvvieta atradās labajā pusē, un aiz tās bija kaut kāda ēka, kas izskatījās pēc noliktavas. Saša klusēja, uzmanīgi nopētot tik tikko apgaismoto pusi. Un tad viņš asi pastiepa roku man priekšā, neļaujot man iet sev pa priekšu.
– Kas notika? – Koša pamanīja viņa žestu.
– Nezinu. Varbūt tā šķita,” Saša saspringti atbildēja.
Bet arī Koša atkāpās no sava toņa, un tūlīt, milimetra attālumā no viņa, nosvilpa svilpe un iedūrās asfaltā. Miesassargs zibens ātrumā pagriezās pret mani un spēcīgi trīcēja, it kā viņam būtu trieciens mugurā. Man nebija laika saprast neko, izņemot to, ka ir notikusi kāda katastrofa. Koša mani izvilka no mana krītošā ķermeņa apakšas aiz matiem un švīkas un metās uz mašīnu.
– Tava māte! – Slavka kliedza pa priekšu, arī piespiežoties pie zemes. – Uz jumta!
Puisis atvēra aizmugurējās durvis, viņi mani iegrūda tur vispirms, un kāds atvēra vadītāja durvis. Es mēģināju pagriezties un redzēt, kas ar Sašu ir nepareizi. Visi paspēja paskriet aiz mūsu mašīnām, bet viņš palika tur – apšaudes epicentrā. Es šausmās vaidēju, bet manu kliedzienu apslāpēja Koša:
– Kur pie velna? Atved puisi!
Un viņš piecēlās pirmais, izvilcis stobru ar klusinātāju. Viņš šāva, visticamāk, aptuveni, tikai aptuveni uzminot snaipera atrašanās vietu. Bet tas deva iespēju pārējiem atdzīvoties un steigties izpildīt pavēli. Pēc piecām sekundēm viņi uzmeta Sašu man tieši virsū, pēc kā arī Slava iespiedās. Puisis metās ārā, bet izrāvās tik strauji, ka nogāza nākamās mašīnas spoguli. Tieši ejot, Koša viņam uzkāpa priekšā pasažiera sēdeklī. Saša ievaidējās un atvēra acis – un pēc tam es sāku elpot. Viņam bija ļoti neērti, bet es baidījos kustēties, lai nesagādātu viņam liekas sāpes.
