«La…» Lenss iesāka un īsi apstājās: vārds Lanselots, kas bija skaidrāks par zvaigzni viņa pierē, norādīja uz cēlu izcelsmi. -Laszlo. Laszlo Pirm.
Saspiedu lūpas, lai nesmietos: izkāpu no tā, labi darīts. Es varu turpināt viņu saukt par Lensu liecinieku priekšā, neradot aizdomas.
Pēc tam, kad Ula dzirdēja mūsu stāstu, nav šaubu, ka līdz vakaram puse pilsētas iedzīvotāju zinās, kas mēs esam, no kurienes nākam un kāpēc nonācām Čūsku kalnā.
Lorija, tiklīdz viņa pamodās, sāka lūgt, lai viņa dodas pastaigā. Es pati viņas vecumā draugu pulkā steidzos pa ielām, un katrs kaimiņš varēja mani pieskatīt un ieliet ūdeni, kad vajadzēja. Bet cik biedējoši ir ļaut savai meitenei iet vienai! Un turēt to mājās ir nepareizi.
«Neuztraucieties,» Nerīnas kundze mani mierināja. – Viņa spēlēs manā uzraudzībā. Protams, neviens mani neredzēs: es ilgu laiku neesmu izmantojis mākslu novērst acis, bet agrāk man tas bija labi.
– Apbrīnojami! – es atviegloti izdvesu.
Galu galā, tā ir taisnība, ka Nerīnas kundze nenāca mums līdzi, lai rūpētos par savām pusēm.
Lorija izgāja ārā pa durvīm ar varonīgu pioniera gaisu, kurš devās ceļā uz nezināmām zemēm. Tante Tavi, viltīgi smaidīdama, sekoja un acumirklī pazuda gaisā.
Mēs ar Lensu paskatījāmies viens uz otru: šī bija pirmā reize, kad bijām vieni. Aiz loga kaut kāds putns ēnoja, stindījās. Neatlaidīga muša sitās pret stiklu. Nav nekur jāskrien, jāsteidzas vai jārisina problēmas.
– Nu, ko mēs darīsim, Mon kungs? – pasmaidīju.
Lenss parāva mani aiz vidukļa un viegli noskūpstīja.
– Mmm, man šķiet, ka zinu.
Es iesmējos un uzsitu viņam roku.
«Labāk nogaidīsim līdz vakaram, mans negausīgais vīrs.»
Cik brīnišķīgi ir tas, ka mēs atkal varam jokot, pāršķirot kādu tumšu lappusi savā dzīvē. Es gribēju ticēt, ka ļaunākais jau ir aiz muguras. Jā, šeit mēs nomirsim no garlaicības, bet labāk no garlaicības nekā no bailēm par Lorijas dzīvību.
Es atcerēšos, ka varu sašūt ne tikai brūces, un Lenss jau sen ir sapņojis uzrakstīt disertāciju par nekromanta lāstu. Tāpēc ļaujiet viņam to darīt!
– Ejam! – ES teicu.
– Kur?
– Uz Mistera Torija universālveikalu mēs nopirksim jums papīra, tintes un pildspalvu paku! Un arī audums, diegi un adatas man. Pareizāk sakot, tev – tavam jaunajam uzvalkam. Un tajā pašā laikā mēs iepazīsim iedzīvotājus, manu brīnišķīgo Mon kungu.
– Piekrītu, Mon kundze.
Lenss pieskārās ar savām lūpām manai plaukstas locītavai. Es pakratīju galvu.
– Bet jums būs jāaizmirst savi aristokrātiskie ieradumi. Tagad es tev iemācīšu, kā uzvesties sabiedrībā! – Un es nopūtos ar tēlotu nožēlu.
Ārā karsēja saule. Izrādās, ka cepure un plāni cimdi padara dzīvi daudz vieglāku! Man izdevās pie tiem pierast. Tomēr jūs ātri pierodat pie labām lietām. Tagad nav ne kalpu, ne ūdens artefaktu, ne pavāru…
Dzīve tādā mazpilsētā kā Snake Mountain daudz neatšķiras no dzīves laukos. Rītausmā dzied gaiļi, izraujot jūs no miega apskāvieniem. Tiklīdz atkal aizmigt, atskan ne visai melodiskā zvanu zvanīšana, kad gans savāc mājās savu ganāmpulku un ved uz ganībām, un šī skaņa liek pavisam pamosties.
Dienas laikā saules izskalotās ielas šķiet gandrīz izmirušas. Varbūt bērnu bars paskrien garām, izkliedējot slinko klusumu, un atkal nebūs neviena. Pieaugušie darbā, laukā. Gandrīz visiem pilsētiņas iedzīvotājiem bija zemes gabali, ja ne paši, tad nomāti, un vasaras diena baro gadu. Ziemā daudzi dosies pelnīt uz lielajām pilsētām: strādāt rūpnīcās, par kabīnes vadītājiem vai pat strādāt veikalos.
