“Lūdzu, nespļauj,” smaidot saka kopumā ne pārāk sliktais deputāts, tuvojoties Krotova kabinetam.
Neskatoties uz Krotova kārtējo pārbaudi un viņa vietnieka taukainajiem skatieniem, man nez kāpēc paceļas garastāvoklis. Un vai nu no bailēm, vai no tā, ka uzgaidāmajā telpā kļuvis silti, es aizmirstu par aukstumu.
Uzvāru divas kafijas un ar paplāti dodos uz biroju. Un te atkal turpinās pārbaudījums, ko sauc: izturēt divu uz dīvāna sēdošu indivīdu skatienu.
Es nezinu, ko es sagaidu no Krotova brīdī, kad atrodos tieši viņu priekšā. Bet noteikti ne to, ka viņš tik negaidīti un skaļi atsitās pret kafijas galdiņu, it kā kaut kas būtu uzsprādzis. Es arī negaidīju, ka no šī "sprādziena" izlīšu kafiju. Uz viņu…
– Dāvā māti! – kliedzot pielec no dīvāna.
– Nav jēgas tā sist pa galdu! – es kliedzu atbildē, satverot paplāti ar plaukstām.
Velti. Man nevajadzēja to izstāstīt. Skatos uz nosarkušo Krotovu, kura acīs pirmo reizi redzu kaut ko līdzīgu panikai, un nezinu, ko ar sevi iesākt. Un tikai viņa vietnieks pat nemēģina slēpt savus smieklus.
– Daņečka, novelc bikses, citādi tu dabūsi Faberžē sūdus.
– Bāc tevi!
– Sapratu. Pagaidi, es drīz dabūšu jaunas bikses un kreklu, bet pagaidām ej kails.
Daņečka, spriežot pēc viņas ārkārtīgi saspringtās sejas, ir pamatīgā stresā. Es arī, māsiņ, padomā, kafija ar pienu izlijusi man uz biksēm un krekla. Sasodīts estēts. Tas nav verdošs ūdens. Un tad tas nāk pie manis. Viena kafija deputātam bija bez piena. Tīrs verdošs ūdens! Ak, tā nav problēma ar notraipītām biksēm un krekliem. Viņam tiešām sāp!
– Novelc bikses, Daniil Leonidovič. Es aizmirsu, ka viena no kafijām jūsu vietniecei bija bez piena. Verdošs ūdens ir bīstams. Neesiet drosmīgi. Un nekautrējieties, ja jums ir lētas un neglītas biksītes ar caurumu. Es nevērtēju cilvēkus pēc apģērba, atšķirībā no dažiem cilvēkiem. Manas acis var izturēt visu. Novelc drēbes. Ātrāk. Tas nav joks, es jums saku kā medmāsa.
Bet tas tiešām nav joks. Krotovs, acīmredzot saprotot, ka lieta smaržo pēc cepta, precīzāk sakot, pārcepta, satver savu bikšu jostu un ātri nomet tās lejā. Dievmāte, mans labais augšstilbs ir traki sarkans. Un nedaudz kafijas uzlidoja arī uz kreiso. Bet tulznu, šķiet, nav. Bet jūs nevarat pateikt, kas notiek ar saturu jūsu apakšbiksēs.
"Es ar gurniem nesaskatu lietas ļoti labi," es noliku paplāti uz galda. – Kā iet ar apakšbiksēm? Ja tas ir arī tur, tad tas ir steidzami jānoņem, lai jūs turpmāk nesavainotu.
"Un nelieciet cerības, saimniecība nav izaugusi jums, idiot."
"Es nevarēju atļauties šādu fermu pat par papildu samaksu."
– Aizveries. Un aizej uz aptieku pēc ziedes. Vai… varbūt jums ir kāda eļļa, viņi saka, ka palīdz.
– Nē, par ko tu runā! Bez taukainām ziedēm vai eļļām. Tikai auksts ūdens. Ātri iesim uz jūsu tualeti. Jums vienkārši nepieciešams to laistīt ar ūdeni, bet ne ledus ūdeni. Tādā veidā varam ātri un droši atdzesēt bojāto vietu. Pasteidzamies.
Es bez vilcināšanās paņemu viņu aiz rokas un ar spēku vedu uz tualeti. Es steidzos, bet šķiet, ka viņš apzināti staigā maziem solīšiem.
– Kāpēc tu staigā kā bruņurupucis?
– Varbūt tāpēc, ka man bikses karājas kājās?! Stulbi. Atlaid manu roku.
– Ak, piedod, es aizmirsu.
Viņam sāp, bet es esmu gandarīts, sasodīts, ka viņam sāp. Un redzēt šo dupsi neērtā stāvoklī ir kā balzams dvēselei. Es domāju, ka joprojām esmu briesmīgs cilvēks.
