Par laimi, es nebiju vīrietis, tāpēc ar laulības plāniem nesteidzos, lai gan manas dvēseles dziļumos zibēja cerība: drīz mainīšu uzvārdu un ģimenes stāvokli. Vismaz Mairons sāka par to runāt arvien biežāk, bet kaut kā garāmejot.
Tālākie notikumi attīstījās pēc man nelabvēlīga scenārija. Manu dzērāju Savostovu kaut kā noņēma no uzskaites, bet lielā kundze Frolova izrādījās stāvoklī no fizkultūras skolotājas. Šāds atgadījums varēja notikt tikai ar manām palātām, un es, apbērusi galvu ar pelniem, atkal sāku skraidīties pa komisijām. Nelabvēlīgās situācijas darbā un pastāvīgā stresa dēļ mani sāka mocīt migrēnas, bezmiegs un ožas halucinācijas. Piemēram, katru reizi, kad atgriezos mājās, es neatlaidīgi sajutu kādu satriecoši saldu tualetes ūdens smaržu.
– Miroša, kas ir šis nepatīkamais tualetes ūdens? Vai ar mums kāds bija?
– Vai tualetes ūdens ir ūdens no tualetes? «Tev ir kļūmes, mīļā,» Mairons flegmatiski noteica, turpinot grauzt sēklas. Pēdējā laikā viss, ko viņš ir darījis, ir gulējis uz dīvāna un ar neapmierinātu skatienu pavada manus stāstus par 11 «B» neveiksmēm.
Kādu dienu, atgriežoties mājās, es pagriezos ap stūri un devos uz ieeju. Pavicinot somu un iegrimusi domās, es nepamanīju, kā sekoju smaržai. Tā pati saldenā smarža, ko es pastāvīgi iztēlojos dzīvoklī.
Kad atjēdzos, es jau atrados netālu no «Alus-Ūdens» kioska, un manā priekšā, ar gurniem zīmējot astoņnieku, bija kāda cilvēka sapņu garkājainā hidroperīta dāma. Protams, man bija kārdinājums ieskatīties viņas sejā un pajautāt, no kuras tualetes viņa aplējās ar ūdeni, bet es savaldīju savu impulsu un aizklīdu atpakaļ uz māju.
Kopš tās dienas šķebinošā smaka kļuva par realitāti, bet es joprojām šaubījos. Kāpēc šai krāsvielai vajadzētu ienākt manās mājās un atstāt tur savas smaržas? Nē, šeit ir kaut kas cits. Varbūt es vienkārši krāpju sevi vai arī mans kaimiņš ir iegādājies līdzīgas smaržas. Ņemot vērā, ka es dzirdu katra kaimiņa šķaudīšanu un faršanu, varbūt smakas mūsos iesūcas tikpat viegli? Piemēram, pa logu…
Pēc pāris dienām Mirons pārnāca mājās ar jaunu foršu telefonu, sakot, ka viņam to nejauši pārdevis kolēģis, kurš daudz zaudējis kartēs. Protams, tas mani atkal satrauca, bet mans draugs apsolīja man nopirkt tieši tādu pašu jau no pirmās peļņas.
Piezvanot viņam vakarā, lai noskaidrotu, kā norit darbs, es nostādīju savu mākslas mecenātu neērtā stāvoklī. Pēkšņi viņam jaunā viedā ierīce ieslēdza video saiti, un es viņu ne tikai dzirdēju, bet arī redzēju. Un ne tikai viens. Fonā rēgojās kaut kāda mymra ar aizdomīgi pazīstamiem balinātiem matiem. Viņas lūpas un apaļas acis uz brīdi parādījās ekrānā. Šķita, ka caur akvārija stiklu uz mani mēģina skatīties ziņkārīga karūsa.
Tas izskatījās diezgan smieklīgi, un es neviļus iesmējos. Mairons sāka jautri pārraidīt, ka viņš tagad atrodas pārdomu stūrī, un es viņu tur atradu visnepiemērotākajā brīdī. No tā es secināju, ka viņš vēl neapzinās video komunikācijas brīnumus un pat nesaprata, ka atrodas neērtā stāvoklī.
Pēc tam, kad ieteicu viņam taupīt tualetes papīru un elektrību, es noģību, murminādama:
– Patiesi, tālrunim nevajadzētu būt gudrākam par tā īpašnieku…
Kopš tās dienas man likās, ka acis bija atvērtas. Protams, man nebija tiešu pierādījumu par nodevību, bet, ja es sākšu spiest, Miron, kas pie velna, viņš nāks klajā ar simts pretargumentiem. Kā rezultātā es izskatīšos pēc pilnīgas muļķes. Es neslēpšu, ka manā bailīgajā meitenīgajā sirdī joprojām mirdzēja cerība: ja nu tā ir tikai kolēģe? Cik krāsotu blondīņu nemierīgas klīst pa plašo Tēvzemi? Bet kāpēc viņš man meloja, ka sēž tualetē? Un tā smaka… Vai viņš kādu aizveda mājās?
