– Ejam pusdienot.
Man vēderā sāpēja. Cik ilgi es jau esmu šeit? Un man vēl jāmazgājas un jāmazgājas…
– Es jau eju!" – es iebēru dokumentus tajā pašā atvilktnē, aizvēru sekretāri un aizskrēju lejā. Tik un tā ir laiks atpūsties.
– Tu atdzīvojies, – apstiprinoši sacīja Vera, kad mēs izgājām no puslīdz tumšā gaiteņa uz ielas. Es apstājos un pilnā elpā ieelpoju – smaržoja pēc vasaras. Nogatavojušies āboli, zāle, sakarsis asfalts. Tikai tagad es mazliet ieraudzīju savu māju un ielu, visas tās pašas mājas – mazas mājiņas no sarkaniem ķieģeļiem, dažas no tām apaugušas ar vīnogām vai krūmveida rozēm, ar zemiem koka žogiem, pār kuriem karājās ābeļu un bumbieru zari, ar nenopļautu zāli, ar koka laternu stabiem. Klusa province, un, šķiet, arī nomale.
– Atgriežoties dzīvē, – es piekodināju. – Pirmā pazīme bija tā, ka es sapratu, cik daudz man ir darāmā, un tas bija steidzami. Es jau nedēļu gulēju!
– Bet nekas, tu visu izdarīsi. Paskaties, Lēna ir atvaļinājumā, atstāj mazo pie mums, un pats visu sakārto. Divas nedēļas, tev būs laiks.
Labi, mēs ar Oļežku neejam uz bērnudārzu.
– Bet man atvaļinājums beidzas, man rīt jāstrādā, – Vera nopūtās.
– Un tu tā vietā, lai atpūstos kopā ar mani, spēlējies ar …
– Ak, neskatoties uz to! Godīgi, Marin, kāds tu esi kautrīgs cilvēks! Esi īsta ragana, tiešām.
Es neviļus pasmējos:
– Man tā būs jādara.
Ceru, ka tie, kas mani šeit pazina, nebūs pārāk pārsteigti par rakstura maiņu. Es vairs neesmu vientuļa sieviete ar mazu bērnu, bet gan vientuļa sieviete ar vīru. Man ir jādzīvo – un ne tikai tā, bet kā cilvēkam. Vai tas nav iemesls, lai mainītos?
* * *
Mēs vienojāmies, ka šonakt mēs ar Oļežku pārnakšņosim pie Veras, bet nākamajā dienā atgriezīsimies mājās. Mēs vienojāmies, ka atlikušās divas nedēļas pirms skolas es varu uz visu dienu aizvest zēnu pie kaimiņiem, un Ļena viņu pieskatīs. Tajā pašā laikā izrādījās, ka arī Natuška ies skolā, pirmajā klasē, un Oļežka viņu apskauž un arī grib, un pat jau ir iemācījusies "gandrīz-visus burtus".
Būtu labi, ja viņu tiešām ievietotu bērnudārzā. Bet, ja viņš līdz šim ir sēdējis mājās, tas nozīmē, ka te ar bērnudārziem nav tik vienkārši? Vai arī tas nebija pieejams, vai vēl kaut kas cits… Ak, cik daudz lietu man "jāatceras"! Kā? Amnēzija ir amnēzija, bet nezināt pamatlietas vispār būtu dīvaini.
Tā es nokļuvu mājās. Es stāvēju uz sliekšņa, apskatīdama tīri nomazgāto priekšnamu, apdegušo durvju airi uz dzīvojamo istabu un durvju ailē redzamo pelēkās betona grīdas gabalu. Deguma smaka vairs nebija tik spēcīga kā agrāk, un tā vēl kādu brīdi nepazudīs. Tas ir labi. Māja bija pietiekami liela mums abiem, un pagaidām varējām iztikt bez vienas istabas.
Iepretim viesistabai atradās virtuve, gaiteņa galā bija kāpnes uz pirmo stāvu, un pieliekamajā zem kāpnēm es biju atradusi spaini, grīdas lupatu un mopu, bet tālāk, šaurā koridorā pa labi, es nebiju skatījusies. Tagad es to izdarīju. Zem kāpnēm atradās vēl viens pieliekamais, kur glabājās ziemas lietas, divas durvis pretī veda uz tualeti un vannas istabu – un vismaz tā bija tīra! Durvis koridora galā veda uz pagalmu, un tur bija daži šķūnīši – arī tie man būs jāapskata. Jā, darba apjoms strauji pieauga.
Es strādāju virtuvē gandrīz līdz vakaram. Es visu iztīrīju, divus spaiņus ar alus pudelēm, sabojātu ēdienu un netīrajiem maisiņiem aiznesu uz atkritumu tvertni, un tajā pašā laikā – no galda noklāju eļļas drānu, jo tas izskatījās ļoti neglīts. Ēdiena krājumi nebija apmierinoši, arī trauki bija ļoti minimāli, un, šķiet, sapratu Maksa neapmierinātības iemeslu šajā sapnī: šķita, ka viņa Marina gatavo ne pārāk labi. Kopumā, spriežot pēc virtuves, meitene bija ļoti slikta saimniece.
