Vientuļa dvēsele raganai ar bērnu - страница 7



Virtuve bija… netīra. Sapelējušie vakariņu pārpalikumi, smaka no atkritumu urnas, apgāztā alus pudele un izžuvušais tumšais traips uz linoleja zem tās – tas vismaz bija saprotams. Bet noputējušas skapīšu un ledusskapja durvis, netīra plīts, saplēsts eļļas audums ar dažiem traipiem… Fū. Es esmu čīkstīga, virtuvē jābūt pilnīgi tīrai. Un vēl šeit ēda bērns! Tas ir šausmīgi! Es to sakopšu. Vismaz ugunsgrēks nebija skāris virtuvi, pat degšanas smaka bija tikko jūtama.

Kāpnes čīkstēja gluži kā manā sapnī. Mūsu pēdu pēdas bija tumšas, un mēs neaizgājām uz istabām pirmajā stāvā, tikai ieskatījāmies. Tur viss bija kārtībā. Putekļains, sūdains gaiss, tas ir viss. Bērnistabā uz galda stāvēja šķīvis ar cepumiem un uz grīdas bija izkārti krāsainie zīmuļi.

– Atstājiet Oļežku pie mums līdz vakaram, – ierosināja Vera. – Jūs sakopsiet… Un vismaz varēsiet mierīgi raudāt, ja tas radīsies. Ja gribi, vari atgriezties uz nakti.

Es negrasījos raudāt, bet es arī negrasījos būt dzelzs lēdija vai bezjūtīga kuce savas kaimiņienes un, šķiet, vienīgās tuvākās draudzenes priekšā. Es apskāvu Veru un murmināju:

– Paldies, paldies!

Es aizvedu viņu līdz gaitenim, atbloķēju durvis – atslēgas līda ārā no atslēgas caurulītes, vesels to ķekars. Man vajadzēs noskaidrot, kura no kurām nākusi, lai gan tas droši vien nav pats steidzamākais.

Ak, man tagad viss ir steidzami.....

Es atstāju durvis vaļā, lai tās izvēdinātu. Es apstaigāju māju, atvēru visus logus. Atradu spaini, lupatu un mopu: es negribēju nest pelnus un izdedžus uz savām čībām pa visu māju.

Un es ķēros pie darba. Apdegušās sienas vēl neattīrīšu, bet pārējā mājā vajadzētu būt mirdzošai! Nekādu netīrumu, nekāda ņurdoša izlieta alus, nekāda smārda, nekāda pelējuma! Man šeit ir jāved līdzi bērns.

Izlejot trešo spaini ar netīro ūdeni dārzā zem ābeles, pieķēru sevi, ka pati sev čukstu. Man bija tāds ieradums: kad rokas ir aizņemtas un galva brīva, kaut kas pats no sevis veidojās vārdos un rindās, bez lielas jēgas, bet darbs no tā bija labs, un garastāvoklis uzlabojās.

Nu, kāpēc gan labos ieradumus nevilkt jaunā dzīvē?

Un kaut kādu iemeslu dēļ šķita, ka gan māja, gan koki dārzā priecājas par manu vienkāršo muļķīgo dziesmu.

* * *

Fizisks darbs patiešām attīra prātu. Es jau biju noslaucījusi viesistabas grīdu un biju virtuvē, kad man ienāca prātā nepatīkama doma: Vai šī ir mana māja?

Ko darīt, ja tā ir uz kredīta vai hipotēkas un vēl nav izpirkta? Vai arī mēs to vispār esam izīrējuši? Un ko tad mums vajadzētu darīt?

Šis vienkāršais un acīmredzamais jautājums, šķiet, pārrāva aizsprosto dambjus manās smadzenēs, kas mani bija nošķīruši no realitātes. Vai es strādāju, vai ne? Ja jā, tad kur, pie kā un ko darīt ar nedēļu ilgu prombūtni? Ja ne, no kā dzīvot? Vai man bija tiesības uz kādu pensiju par vīra zaudējumu? Vai bērnu pabalstu? Runājot par bērnu, vai viņš iet uz bērnudārzu vai sēž ar mani mājās? Ja bērnudārzā – kur, ar kādiem nosacījumiem, kas man tur jāzina? Vai mums ir radinieki, un, ja ir, kur viņi ir? Šeit ir tāda traģēdija, un nevienam nerūp?

Un, runājot par radiniekiem, kur es vispār atrodos? Es domāju, kas tā ir par pilsētu? Kurš ir gads?

Vai šī ir mana pasaule? Šķiet, ka viss šeit ir diezgan pazīstams, bet kaut kādu iemeslu dēļ reizēm ir tāda svešuma un nesaprotamības sajūta. Un kā man gribas vismaz no attāluma paskatīties uz savējiem, lai pārliecinātos, ka tie visi ir pareizi.....