3. NODAĻA. Kopā staigāt pa pilsētu ir patīkamāk
Lazda aizmiga.
Iespējams, tas viss nostrādāja uzreiz – klusums, pie kura biju paspējis pierast, nogurums, kas uz gada beigām bija sakrājies no darāmo darbu kaudzes darbā, un es pat vēlu gulēt negāju., bet kaut kur starp «vēlu» un «agri»: Gregam izdevās izplūst asarās uz pleca! Viņi ilgu laiku sēdēja apskāvienos, sākumā klusēdami, un tad Heizela pēkšņi ielauzās atklātībā. Viņa ir nogurusi, izrādās, pēc tik ilgiem draudzības gadiem, slēpjot svarīgāko par sevi.
Viņa man pastāstīja, kā viņa pirmo reizi saprata, ka vecmāmiņa un tētis nav tādi kā visi citi, ka viņi baidās no viņiem, un viņi baidās arī no viņas, vienkārši tāpēc, kura meita tā ir.
– Piecus gadus biju pogas poga. Viņi kautrējās no manis, vai zināt? Es pat biju greizsirdīgs uz tiem, kurus ķircināja, jo viņi, šķiet, mani nemaz nepamanīja. Šeit ir maza pilsētiņa. Nav noslēpumu, visi viens par otru zina.
«Ir skaidrs, kāpēc viņa to slēpa vēlāk,» Gregs pamāja, apskādams viņu tikpat cieši un ērti. Viņš nebaidījās. Patiesībā Heizela būtu ļoti pārsteigta, ja būtu iznācis citādāk, taču, acīmredzot, kaut kur viņas dvēseles dziļumos visus šos gadus apkārt rāpo nejauks šaubu tārps.
«Jūs nevarat iedomāties, kā es gaidīju, kad beigsies šī zemiskā pamatskola un es aiziešu.» Mācīšos tur, kur neviens par mani nezina.
«Bet tev joprojām nebija nevienas draudzenes.»
– Tagad es saprotu, kāpēc. Mani tie neinteresēja; es nebiju pieradis pie meiteņu sarunām. Bet zēni un meitenes nav draugi. Galu galā jūs pat nebūtu skatījušies uz mani, ja nebūtu kopā nokļuvuši nepatikšanās – vai jūs teiktu, nē?
«Es teikšu jā,» viņš iesmējās, atbildot. Un viņš piebilda: «Lucky.» Lai gan tad, protams, es tā nedomāju. Atrodoties pildspalvā ar mantikoriem kopā ar meiteni – jūs pat nezināt, no kā gaidīt vairāk nepatikšanas! Un jūs droši vien domājāt par mani kaut ko līdzīgu.
Patiesībā – bet Heizela patiešām negribēja to atzīt! – toreiz viņai bija vienalga par izsalkušajiem mantikoriem, saniknotajiem skolotājiem vai vispār kas. Pirmo reizi mūžā viņa iekļuva piedzīvojumā ar savu vienaudzi! Protams, piedzīvojums varēja nebūt tik traks, taču viņas prātā bija tikai viens: ja paveiksies, viņa un Gregs kļūtu par draugiem…
«Paveicās,» viņa smaidot piekrita.
Un tagad, gatavojoties parādīt Gregam savu dzimto pilsētu, es vēlreiz nodomāju: «Lucky.» Droši vien bija muļķīgi gaidīt spēcīgu draudzību no meitenēm un zēniem, kuri ir pilnīgi atšķirīgi viens no otra visļaunākajā pusaudža gados. Bet izdevās! Un tik daudzus gadus Gregs ir palicis viņas labākais draugs. Vidusskola, koledža, darbs – viņš ir visur blakus.
Patiesībā – bet viņa noteikti to nekad neatzīs! – arī viņas bēdīgi slavenā «personīgā dzīve» neveicas, jo neviens no puišiem nevar konkurēt ar Gregu.
***
– Es jau sen gribēju jautāt, kāpēc Santa’s Creek? Šādi nosaukumi parasti saistās ar kādu interesantu vietējo leģendu – vai man ir taisnība? «Gregs satvēra viņas roku un apņēmīgi apturēja mēģinājumu atbrīvoties: «Ei, es esmu tavs draugs, mums vajadzētu staigāt sadevušies rokās!»
