Puisis – gara auguma, par galvu garāks par Červjakovu, retiem matiem, kas izspraucās uz dažādām pusēm, ģērbies vecās lupatās – atkāpās uz baltajām durvīm aiz muguras. Viņš pakratīja galvu, it kā negribēdams ticēt redzētajam, un tikmēr Červjakovs turpināja smaidīt kā Češīras kaķis. Šajā smaidā nevienam nebija nekā laba vai laipna.
– Bet… tu aizbrauci… – garais čukstēja, – policisti… tev iedeva torni…
"Viņš aizgāja un atnāca," Červjakovs pasmīnēja. – Vai arī tu neesi priecīgs mani redzēt?
– Es? Protams… Priecājos… – ar ilgu žagas sajūtu Liza sajuta izgarojumu smaku, tādu, kāda dažkārt svētdienās nāca no tēva, un viņa sarāvās.
Viņa neko nesaprata viņu vienzilbiskajā sarunā, un tikmēr garais turpināja atkāpties un atskatīties uz durvīm.
– Vai tu neesi viens? – Červjakovs pēkšņi jautāja, ar asu kustību pabīdīja garo malā un atrāva vaļā koka durvis, uz kurām karājās vecs kalendārs – Liza ieraudzīja Staļina portretu un mirgojošo gadu – “1937”.
Durvis čīkstēja un palēcās uz sāniem. Un, lai gan lielajā telpā, kas pavērās viņu priekšā, bija diezgan tumšs, svece, kas stāvēja galda vidū lielā un neveiklā svečturī, skaidri izcēla četru puišu saspringtās sejas, kas startā bija sastingušas kā dzinējsuņi.
Viņu galvas bija noskūtas. Ļaunajās acīs uzliesmoja oranžas liesmas mirdzums. Lielākā no viņiem priekšā, kas sēdēja pie galda, stāvēja liela, duļķaina pudele un gulēja dūšīgs nazis. Viena viņa acs bija klāta ar acu sāpēm.
Liza sašūpojās. Viņai pietika ar vienu skatienu, lai saprastu, kur viņa ir nonākusi. Vecāki to sauca par šausminošo vārdu "NOMA".
Pārējie trīs puiši bija kaut kā identiski, neizteiksmīgi. Viņi izskatījās kā aizbēguši pusaudži no nepilngadīgo ieslodzījuma centra, un šis veselais noteikti bija viņu vadītājs.
Šķiet, ka neviens viņus negaidīja.
Červjakova acis pārvērtās spraugās, bet viņš pats, pārsteidzoši, neizrādīja nekādas bailes. Tieši otrādi.
"Tā tas ir…" viņš nomurmināja. – Ko mēs šeit redzam…
Lielais vīrs pacēla smago skatienu un paskatījās uz Červjakovu, viņa trīs pavadoņi manāmi saspringa.
– Tārps… – Tu…
"Ar mani nekas nav kārtībā, Bugor," Červjakovs asi sacīja. – Tas esmu es, personīgi, jūs nekļūdāties.
– Es dzirdēju… viņi tev iedeva torni…
"Viņi to iedeva un atņēma," Červjakovs atkal iesmējās. – Kāpēc jūs sadzīvojāt kā elki, dodiet, dodiet! Vai arī jūs neesat priecīgs mani redzēt?
Kas ir tornis? – pazibēja viņas galvā, taču atbilde uzreiz netika atrasta, un nebija īstais brīdis par to domāt. Liza sastinga, klausoties saspringtajās balsīs.
Puiši pie galda saskatījās.
"Protams, mēs priecājamies…" visiem atbildēja lielais puisis, kuru Červjakovs sauca par Bugoru.
Gluži kā filmās par izbēgušajiem noziedzniekiem, Liza nodomāja, tik tikko noturoties kājās. Likās, ka viņu pārņēma stingumkrampji, viņas ķermenis un seja bija paralizēti, viņa tik tikko spēja elpot un juta, ka no bailēm tūlīt noģībs.
– Bet…
– Es ilgi nepalikšu… mēs pārnakšņosim un no rīta izbrauksim. Mēs tevi pārāk neapmulsināsim, vai ne Liza?
Puišu uzmanība pievērsās meitenei. Tajā brīdī viņa bija gatava krist jebkur, lai tikai neatrastos izsalkušā vilka skatiena krustpunktā, jūtot savu figūru.
– Kas viņa ir? – Bugors jautāja, pakratīdams galvu.
"Jo mazāk jūs zināt, jo labāk gulēsit."
"Tas ir labi, tante," nomurmināja viens no puišiem, nedaudz pieceļoties no ķebļa.
"Tikai viņa ir dīvaina," piebilda otrais.
