– Nu, Červa, laipni lūdzam! – Bugors pacēla glāzi. – Parasti viņi neatgriežas no turienes, kur biji. Tik veiksmīgs…
Červjakovs paskatījās uz Bugru, tad pievērsa skatienu Lizai un pamāja.
"Es tev to teicu," viņš viņai teica. – Ar mani tu nepazudīsi.
Viņš iešūpoja glāzi mutē, sašķobījās, izelpoja un paņēma no šķīvja gurķi, trokšņaini ievilkot gaisu caur nāsīm.
– Oho!!! Izvēlīgs!
– Nu, pabāz! – Bugors nomurmināja un arī atsita glāzi. Pārējie sekoja.
Nav ko darīt, viņa nodomāja un pacēla glāzi pie mutes. No smaržas viņai reiba galva, viņa aizvēra acis un iedzēra vieglu malku, uzreiz klepojot. Man acīs sariesās asaras.
Puiši jautri iesmējās.
– Septiņdesmit grādu! – teica tielais ar nogrieztu Ādama ābolu. – Tas nav tev, lai dzer sodu!
Viņa nolika glāzi uz galda.
– Viss kārtībā, jūs to pamēģināsit vēlāk! – Bugors uzslavēja. Tad viņš pēkšņi kļuva nopietns. – Tas viss, protams, ir labi, Červa. Bet sakiet mums, kā vecam paziņam, vai jūs tikai braucat cauri, vai ir kāda darīšana?
Červjakovs uzreiz neatbildēja. Viņš iekoda vēl vienu kūpošo kartupeli, ar baudu kraukšķināja gurķi, kārtīgi sakošļāja, apskatīdamies pa māju, un tikai tad teica:
"Šeit, ne tik tālu, ir dažas lietas, ar kurām salīdzinājumā jūsu slavinātais kristāls ir pilnīga muļķība." Un vissvarīgākais ir tas, ka jūs to varat viegli paņemt. Nenovērtējamas lietas, jūs pat nekad neesat redzējuši neko tādu.
Lielā vīra acis iemirdzējās.
– Piemēram?
Červjakovs pamāja ar galvu.
– Piemēram? "Viņš paskatījās uz Lizu, kura sēdēja viņam blakus, nekustoties. – Piemēram, mazs portatīvais radio pusgrāmatas lielumā.
Lielā puiša mute pavērās:
– Tādas lietas nav…
"Kā tas notiek, es pats to klausījos," Červjakovs nekaunīgi pasmīnēja.
Liza pagriezās pret viņu un sastinga, nespēdama tam noticēt. Viņa, protams, saprata, kāds ir šis Červjakovs, un ka viņš iepriekš mācījies kaut kādā speciālā skolā grūtiem bērniem. Bet šis… Vai viņa dzirdēja pareizi? Vai viņš piedāvāja aplaupīt savus draugus, klasesbiedrus? Un šis… klajā… vai viņš joko? Bet izskatās, ka viņš nejoko. Uztvērējs, par kuru viņš runāja, bija Petino radio, jā, absolūti – tieši pusgrāmatas izmērā. Kādas šausmas… Viņa nodrebēja, it kā būtu dabūjusi pa seju.
– Liza arī viņu redzēja, vai ne? – Viņš skatījās viņā ar aukstu, caururbjošu skatienu.
Kliegt “nē” un bēgt, kā to darītu jebkurš grāmatas vai filmas varonis? Viņai stipri sāpēja vēders un gaiss krūtīs izsīka. Viņa seju klāja konvulsīvā maska. Ja viņa teiktu nē, viņa tiktu nogalināta… vai vēl ļaunāk.
Liza juta, ka no acs kaktiņa izbirst maza asariņa. Viņa ātri to noslaucīja, nopūtās un balsī, kas viņai nepiederēja, saprotot, ka pieļauj briesmīgu kļūdu, sacīja:
– Jā.
1984 gads
Pēc tam, kad nekaunīgais policists, kurš rakņājās pa skapi un gandrīz salauza pirkstus, pazuda tumsā, skolas sargs Nikolajs Gapejevs vēl pusstundu nevarēja beigt trīcēt viņam rokās. Viņš apsēdās birojā uz dīvāna, gaidot, ka virsnieks atgriezīsies, noteikti atgriezīsies, jo viņi vienmēr atgriežas, bet pagāja piecas minūtes, tad desmit, un pēc piecpadsmitā Nikolajs neizturēja. Viņš piecēlās un, šūpojoties, devās pa garo tukšo gaiteni uz pagraba durvīm. Tur viņam kastē ar lupatām uz ilgu drūmu nakti bija paslēpta krātuve – 0,75 litru Agdamas stiprinātā vīna pudele.
Ejot garām skolas sienas avīzei, viņš neviļus atskatījās – Sarkanā zvaigzne, kuru kāda neveikla roka zīmējusi plašā foajē drebošajā, neskaidrajā pusaizmigušā, izskatījās draudīgi. Ēna, kas metās no loga vērtnēm, aiz kurām vējā šūpojās dzeltena, nedzīva laterna, kā šķībs, ēterisks krusts paslēpās zem sienas avīzes.
