Es vēl vairāk sarosījos un sastingstu no pēkšņas vēja brāzmas.
– Kad ir jūsu pirmā nodarbība ar suņa pavadoņu? Man likās, tu teici, ka sāksi nākamnedēļ, – es mēģināju mainīt tēmu. Es negribēju atzīt, ka vecāki mani tur aizdomās par lieliem naudas tēriņiem.
– Nākamnedēļ. No otrdienas, – apstiprināja Kostja. – Tu taču neesi pakārusi degunu tāpēc, ka Vulkāns būtu pārstājis būt visļaunākais suns mūsu rotaļu laukumā, vai ne?
Es tiešām gribēju no sirds aprunāties ar savu draugu. It īpaši vakar, kad Kostja arī bija ballītē un, iespējams, atcerējās kaut ko svarīgu, kas varētu iegaismot situāciju ar pazudušo naudu.
– Tev tagad galva vārīsies, – mans draugs pārtrauca manas domas. – Izspļauj to, lai kas tas būtu!
– Tētis domā, ka es iztērēju septiņpadsmit tūkstošus uz viņa kartes. Bet es to nedarīju! – Es izplūdu un skatījos Kostjai acīs ar cerību uz pēkšņu risinājumu.
Если вам понравилась книга, поддержите автора, купив полную версию по ссылке ниже.
Продолжить чтение
