Man nācās sasprindzināties, kas turpināja nežēlīgi degt. Es centos atcerēties kādu vingrinājumu: vai nu "Drosmīgais trusis", vai "Drosmīgais zaķis". Tētis man to bija iemācījis, lai es to varētu izmantot biedējošās situācijās. Vispirms dziļi ieelpo, ieelpojot pēc iespējas vairāk gaisa, tad lēnām saskaiti līdz desmit un skaļi izelpo. Man nācās to atkārtot vairākas reizes, līdz mana sirds pārstāja pukstēt kā mūsu kaķim Ančovijam, tiklīdz uz palodzes piezemējās zvirbulis vai baloži.
Pārvarējusi pirmo paniku, es centos atrast pašu norādes zīmi uz automašīnu izpārdošanu – savas izmeklēšanas sākumpunktu. Taču eskalatoru, liftu un pāreju pārpilnība mani tikai vēl vairāk samulsināja. Vienu brīdi man šķita, ka es skraidīju riņķī.
Tas, ka šādos gadījumos vajadzētu stāvēt mierīgi, lai pieaugušie varētu jūs vieglāk atrast, man, protams, no visa skriešanas apkārt izgāja no galvas. Labi, ka joprojām paliek spēkā, ka vispirms jābrīdina vecāki, māsa, brālis, vecmāmiņa, vectētiņš, kur un cik tālu pēkšņi vēlaties doties, un noteikti jāvienojas par tikšanās vietu. Piemēram, pie informācijas stenda vai pie strūklakas – vispār pie kaut kā pamanāma tirdzniecības zāles centrā. Hiperparkā kaut kur bija strūklaka, mēs ar mammu noteikti bijām tai gājušas garām, bet strūklaku, tāpat kā loloto norādi, šķita neiespējami atrast. Arī informācijas stendu tuvumā es nevarēju saskatīt. Taču es redzēju koku! Tieši to koku, pie kura saplūda visas alejas un stāvi, turklāt tas bija pamanāms no dažādām tirdzniecības centra vietām. Vismaz tā man tas šķita, kamēr es skrēju.
Es devos tā virzienā, cerot, ka arī mamma nojauš, ka mani šeit meklēs. Apkārt varenajam stumbram uz izgreznotiem soliņiem bija iekārtojušies Hiperparka apmeklētāji. Sēdvietu nebija, tāpēc es iekārtojos uz mākslīgā zāliena koka pakājē, no savas jakas izveidojot spilvenu. Nenoņēmu cepuri – sarkanās bākas efekts šoreiz varētu noderēt, lai es būtu pamanāms pūlī.
Uz blakus esošā soliņa raudāja kāda meitene. Caur viņas raudām es tik tikko varēju saprast, ka viņa lūdz doties uz kādu rotaļlietu veikalu, un sieviete laipni pierunāja viņu atgriezties rīt, jo viņai jāsteidzas mājās. Man ienāca prātā: tā bija māte un meita, kas neapzināti bija kļuvušas par manu aizsegu elektronikas veikalā!
Viņi bija svešinieki, bet izskatījās diezgan droši. Turklāt es nevarēju izturēt, vienkārši sēžot, tāpēc piegāju tuvāk.
– Atvainojiet, mani sauc Saša. Es esmu apmaldījusies. Vai jūs varētu man iedot savu tālruņa numuru, lai es varētu piezvanīt mammai?
– Es esmu apmaldījusies! – Sieviete izplestīja rokas. Viņa rūpīgi apskatīja mani no galvas līdz kājām, acīmredzot cenšoties noskaidrot, vai neesmu krāpis, un grasījās aizbēgt ar savu telefonu. Bet tad viņa pasmaidīja un pasniedza man telefonu. Nezinu, kas viņai lika man uzticēties, jo tajos pašos izmeklēšanas ziņojumos noziedznieki bieži vien izskatījās diezgan pazīstami un cienījami.
– Vai jūs pats varat zvanīt, vai jums vajadzīga palīdzība? – Sieviete sacīja.
Es pēkšņi sastingstu un pēkšņi nodomāju raudāt. Es neatcerējos tālruņa numuru! Ne mammas, ne tēva, ne kāda cita! Kādēļ to mācīties no galvas, ja bija pulkstenis – gudrs pulkstenis, kas neatšķīrās no tā īpašnieka.
– Paldies, – es teicu salauztā balsī. – Es aizmirsu numuru.
– Tātad, Marusenka, veikalu ar rotaļlietām noteikti nāksies pārvietot. Redzi, kāds negadījums! – Sieviete steigšus savāca meitu un mantas un pasniedza man roku. – Galvenais, Saša, nesapņo. Tagad mēs atradīsim tavu mammu. Nāc ar mums.
