– Nu labi, tad labi, – Oļežka mājināja ar galvu.
Manas zināšanas par šīs pasaules medicīnu lielākoties aprobežojās ar paša mācībām par zāļu izcelsmes farmaceitu, ar informāciju, ka pilsētas slimnīcu pārvalda labdarības komiteja, un iepazīšanos ar ātrās palīdzības mašīnu pirmajā dienā šeit. Un tomēr, līdzīgi kā iepriekšējā dzīvē, es gaidīju, kad Kostja mani aizvedīs uz poliklīniku vai pat pirmsdzemdību klīniku. Reģistratūra, numuri, nervozas sievietes rindā un citas dzimtās veselības aprūpes burvības, kas lika man turēties no viņa atstatu… Un es nesapratu, kāpēc viņš velk Oļežku līdzi.
Taču izrādījās, ka privātprakses kopumā un ģimenes ārsti jo īpaši šeit plaukst. Es zināju pašu jēdzienu "ģimenes ārsts": atcerējos perestroikas laika argumentus par veselības aprūpes reformu. Tolaik man tas šķita muļķīgi: pati ideja varbūt ir laba, bet tīri teorētiski, bet praksē – mūsu ārstu kvalifikācija bieži vien nav tāda pati. Tomēr manā dzimtajā pasaulē šī ideja tālāk par runām nevirzījās. Bet šeit tā jau sen ir iesakņojusies....
Anastasija Vasiļjevna izrādījās tāda "ģimenes ārste". Viņa atcerējās Kostju no autiņiem. Varbūt tāpēc viņa uz Oļežku un mani skatījās cieši un uzmanīgi, it kā viņa būtu nevis sveša, bet gan stingra mātesmāsa.
Oļežka bija apmulsusi, turējās man pie rokas. Es atbildēju uz rentgena skatienu ar to pašu. Viņa joprojām biedēs manu bērnu, vecā bargā!
Anastasija Vasiļjevna patiešām neizskatījās pēc jaukas vecas pensionāres, bet gan pēc vecas raganas – nevis "raganas" nozīmē, kā to saprata šajā pasaulē, bet gan pēc tipiskas ļaundarises no briesmīgām pasakām. Apmēram septiņdesmit gadus veca, tieva, grumbaina, ar āķīgu degunu un plānām lūpām, melnām acīm un artrītiski savilktiem pirkstiem. Izņemot to, ka viņas mati bija nevietā – glīti saķemmēts pelēks kūlītis, gluds, mats līdz matam.
– Nu, nu, nu, – ragana pēkšņi pasmaidīja, putnam līdzīgi noliecot galvu uz sāniem, un iebiedējošais iespaids uzreiz izgaisa, it kā tā nemaz nebūtu bijis. – Tātad Oļegs un Marina. Nu, iepazīsimies.
Viņas balss bija spēcīga, pavisam ne sena, zema, bet ļoti patīkama. "Dzied, droši vien, skaisti," – nez kāpēc nodomāju es.
– Sāksim ar tevi, jaunieti. Vai jūs apmeklējat skolu?
Oļežka kautrīgi pieskārās.
– Vai jūs vingrojat?
– Jā, – puisis atbildēja gandrīz čukstus.
– Vai tu zini tādu vingrinājumu: "saulīte"?
"Saules stars" – tā saucās spēka tests bērniem, ko es parādīju pirms iestāšanās kursos. Aizveriet acis un iztēlojieties sauli, kas spīd starp jūsu plaukstām.
– Es to varu izdarīt," Oležoks pasmaidīja. Viņam patika šis vingrinājums.
– Nāciet, parādiet man.
Es nevarēju atturēties, es arī paskatījos, noskaņojoties uz auru. Maigas koši sārtas mirdzuma spīdumi bija caurspīdīgi, tikko saskatāmi: dāvana tikko bija sākusi attīstīties. Taču starp viņas plaukstām tā spilgti dega, metot dzirksteles un izšaujot izaugumus. Patiesi, saule, bet ne maiga. Militāra.
– Nebaidies, – klusiņām sacīja Kostja. – Tu esi labs zēns, tev tik labi klājas.
– Vai tev patīk pastaigāties? – Anastasija Vasiļjevna jautāja. – Vai tu spēlē sniega bumbas ar zēniem? Vai tu brauc ar ragaviņām?
– Jā, – Oļežka pieskārās.
– Tev labi. Vai jūs protat peldēt?
Oļežka pagrieza galvu un atzina, saskumdams:
– Es esmu sliktākais klasē.
– Bet tu tikko esi sācis mācīties, – Kosta pieķērās blakus bērnam. – Iesācējam tev neklājas nemaz tik slikti.
