«Mans brālēns mācās, lai absolvētu burvi… Ja viņš nevar dot padomu, tad ejam padoties skolotājam.»
– Kas ir Elriks? – pūtīgais vīrietis novilka grimases. – Jā, viņš iekasēs tādu cenu, ka mēs paši tad kļūsim par āķiem, lai pabarotu.
«Elrik, Elrik,» skumji, bet pārliecināti nobeidza Ridijs.
– Es esmu pret! – iesaucās trešais, kura vārds manas neuzmanības dēļ pazudīs šī komēdiski erotiskā stāsta annālēs. «Jums viņš ir… piedodiet par pirmo kapa pieminekli, viņš ir vienkārši briesmīgs cilvēks!»
Ridijs pagriezās pret viņu un sacīja:
– Piekrītu. Un esmu gatavs uzklausīt jūsu ieteikumus.
Piedāvājumu vairs nebija, un tā es paliku viens. Neaizmirstiet aizslēgt durvis. Es vēlreiz paskatījos apkārt. Centrā esošais galds, kurā es pamodos, izrādījās gulta bez matrača, iestumta centrā. Vēl divi stāvēja pie sienām. Pie sienām pāris lieli skapji un smirdīgas lampas. Kā viņi te nesmacē? Šaurs, duļķains logs tieši zem griestiem. Apburošs kadrs šausmu filmas sākšanai. Kaut kā manā murgā visi žanri sajaucās, un es neesmu šādu miksu piekritējs. Mans Kostjans nepārprotami kavējas. Nu, viņš neaizies, mani nepamodinājis? Ne šis!
– Tu sēdi uz vietas, kāpēc tu ieskrien nepatikšanās?
Es pielēcu un sāku skatīties apkārt, bet pat tumšajos stūros es neredzēju runātāju. Pazīstama sievietes balss skanēja ļoti tuvu. Bet tuvumā neviena nebija.
– Kas tur ir?
Viņi man neatbildēja. Neskatoties uz visu notiekošo, es vēl nevarēju atzīties, ka esmu traka… vai nosliece uz dzirdes halucinācijām.
«Čau,» viņa maigi sauca. – Kur tu esi?
«Te es esmu,» viņš neapmierināti nomurmināja man. – Nevajag tā kliegt.
Kad sapratu, ka vārdi nāk no pašas mutes, es atkal uzlēcu uz vietas. Nē, psihiskā stāvokļa diagnozi vēl var pārskatīt. Un, pirms es padevos panikai, mana balss atskanēja tieši manā galvā:
– Klusi! Vai tu vispār no kaut kā baidies?
Tagad man ir bail…
– Kas tu esi? – Es vienalga skaļi jautāju.
«Viņi bija tie, kas mani atdzīvināja… Bet tas, kā jūs šeit nokļuvāt, ir liels jautājums.» Bet nenokļūt nepatikšanās, es lūdzu meža baltajiem gariem, tikai nesanāk nepatikšanās…
Viņa čukstēja. Kā izrādās, man joprojām nav apnicis būt pārsteigtam:
– Tayee-ish… kā tev iet? Vai tas esi tu, vai kas?
«Es,» nē, viņa noteikti vaimanāja.
– Kāpēc tu agrāk klusēji?
– ES baidījos. Un, kad es atjēdzos, tu jau bijāt pilnā sparā!
– Vai es dumpos?
Viņa apklusa un vairs man neatbildēja. Starp citu, man arī nebija vēlēšanās komunicēt. Tas ir vajadzīgs, es te visu laiku sēdēju un vismaz devu padomu! Viņai bija bail. Nu jā. Un šeit, izrādās, es biju trakulīgs vispazīstamākajā vidē.
Kad no koridora atskanēja smiekli, es steidzos vēlreiz ietīties segā un atspiesties pie sienas. Godīga uzņēmuma glābējs nez kāpēc bija vispriecīgākajā noskaņojumā:
– Debīliķi! Nosaluši kretīni! Jums starp trim nebija neviena girusa?
Un smiedamies viņš ierāvās skapī, pārējie steigšus aizvēra durvis un pastūma viņu pretī. Jaunais puisis bija ievērojami vecāks par iepriekšējiem – apmēram manā vecumā. Gandrīz patīkama izskata blondīne, ja ne situācija, kas tagad izkropļo jebkuru uztveri. Ar saviem smiekliem viņš lika jaunākajiem sarkt un nerunāja vārdus:
– Idioti ar sena mokhrjaka smadzenēm! Stulbi…
Ridijs, kurš līdz šim bija izrādījis vislielāko drosmi, pārtrauca:
– Māsīca! Jūs paņēmāt trīsdesmit procentus no mūsu stipendijas pārējā gada laikā, lai mūs apvainotu?
– Trīsdesmit? – viņš atbildot iesmējās vēl jautrāk. – Jau piecdesmit!
