– Jauni cilvēki! Bet atbildiet man uz šādu jautājumu, kas ir visdārgākais katra cilvēka dzīvē? – sarunā iejaucas Nikolajs.
«Patiesībā pati dzīve, biedri pulkvedis,» jautri atbild otrs jauneklis.
– Ļoti tuvu patiesībai, bet ne gluži patiesība! Bet lai šī atbilde ir pareiza. Vai esat gatavs, nākot strādāt izlūkošanā, upurēt šo visdārgāko, kas jums ir mūsu Dzimtenes labā!?
«Tieši tā, biedri pulkveža kungs, mēs esam gatavi!» – pievēršot uzmanību, reizē ziņo jaunie.
– Apsēdies! – Nikolajs parāda viņiem ar roku, lai apsēžas uz krēsliem. – Vai jums nešķiet, ka te ir kāda disonanse!? Mēs esam gatavi visdārgākajām lietām, bet neesam gatavi veikt konkrētus uzdevumus!
«Nikolaj Jevgeņevič, mēs atvainojamies, no mūsu puses bija pārpratums par problēmas dziļumu, protams, ja nepieciešams, esam gatavi veikt uzdevumus, kas saistīti ar vispārpieņemtu uzvedības un morāles normu pārkāpšanu,» viens no jauniešiem. meklē attaisnojumus.
– Un attiecībā uz to, ka dzīvība ir visdārgākā, kas cilvēkam ir, tā nav gluži taisnība. Iedomājies situāciju, kad esi pazaudējis ģimeni, bērnus, draugus, biedrus, dzimteni, godu, vai galu galā šajā gadījumā vari teikt, ka dzīvība ir visdārgākā lieta uz šīs pasaules!? Esmu pārliecināts, ka jūs jau zināt pareizo atbildi bez manis.
Nikolajs apklust, tikko atbraukušie jaunieši klusi sagremo saņemto informāciju.
Gļebs atgriežas pie sarunas:
– Ar gandarījumu atzīmēju, ka operatīvās situācijas analīzes pamati jūsu galvās joprojām nogulsnējās pēc akadēmijas. Nu, labi, cita operatīvā situācija, mūsdienu realitātes garā, tā teikt: jūs esat stacijas darbinieki, jūsu iespiešanās objektam ir labs kontakts un šis kontakts ir vīrietis. Viņš ir gatavs attīstīt attiecības, bet pretī viņš pieprasa tuvību, jo viņu satriec jūsu neatvairāmība. Tavas darbības?
Jaunatnākušie darbinieki pārsteigti skatās uz Gļebu un Nikolaju. Viņi cer, ka viņu vecākie biedri tagad sāks smieties un teiks, ka tas viss ir joks. Tomēr Gļeba un Nikolaja sejas ir necaurredzamas. Jaunieši pūš, sarkt, rosās savos krēslos, bet atbildes no viņiem nav. Gļebs pārtrauc ieilgušo klusumu, vēršoties pret Nikolaju:
– Nikolajs Jevgeņevičs, jauno izlūkdienesta virsnieku zemais morālais un psiholoģiskais gars ir acīmredzams. Domāju, ka nākamajā sertifikācijas komisijā varēs izvirzīt jautājumu par neveiksmīgo varoņu nodošanu Informācijas un analītikas nodaļai vai arhīvam. Lai viņi ar tīrām rokām un neaptraipītu godu analizē savu morāli korumpēto biedru «netīro» darbu.
– Gļeb Mihailovič, man šķiet, ka savā īstermiņa prognozē jūs neņēmāt vērā vairākus svarīgus apstākļus, kas radikāli maina situāciju. Es personīgi nešaubos par mūsu jauno patriotu pareizo atbildi. Iesaku dot viņiem laiku apdomāt vienīgo pareizo atbildi. Ļaujiet viņiem doties uz «stallis» un papildināt savus krājumus. Paskaties, pēc pusdienām pasaule šķitīs mazāk drūma.
Gļebs uzrunā jaunos apsardzes darbiniekus:
– «Stabils» ir tās vietas nosaukums, kur ēd, mēs maldinām ienaidnieku, nekas vairāk. Pēc pusdienām mēs turpināsim grūto darbu, lai jūs stātos birojā. Jūs varat iet.
Jaunieši klusēdami pieceļas un noliektām galvām atstāj biroju. Pēc durvju aizvēršanas Nikolajs un Gļebs, vēderus turēdami, sāk sirsnīgi smieties.
– Mazliet skarbi! Bet kopumā es to atbalstu! Skaties, tikai neej pārāk tālu,» saka Nikolajs.
– Es neiešu pārāk tālu, jūs mani pazīstat gadiem ilgi! Bet, ja mēs tajās uzreiz neieliksim pareizos pamatus, tie kļūs nobrieduši un tad būs par vēlu,» viņš uzsit Nikolajam pa plecu. – Es nomierināšu puišus, neuztraucieties!
