– Iedzersim tēju. Marija Petrovna man vakariņās sagatavoja daudz dažādu gardumu – pietiekami daudz ēdiena karavīru kompānijai.
Es pieticīgi apsēdos pie lakotā, spīdīgā galda tieši pretī Robertam.
– Nāc pie manis, uz dīvāna! – viņš teica tonī, kas neprasīja kavēšanos.
Es nedaudz vilcinājos un pārcēlos apsēsties viņam blakus.
– Nekautrējies, mēs esam pazīstami jau vairākas dienas!
"Es neesmu apmulsis," es klusi nomurmināju, skatoties uz leju.
"Atliecies uz dīvāna, es redzu, ka tu esi noguris, mazulīt."
Es neviļus nodrebēju no šiem vārdiem; tie manī radīja neizpratni.
Mēs ēdām klusēdami, un mani pārsteidza urbjošais skatiens, ko Roberts man uzmeta, iespiežoties manas dvēseles dziļumos.
Viņa brūnajās acīs iedegās nobrieduša ķirša krāsa, uguns liesma, tad maigais nakts siltums. Vēl mirklis, un viņš uzmetīsies man virsū kā kaķis uz peles.
Un tā arī notika. Pēc minūtes viņš sāka mani apskaut un kaislīgi skūpstīt uz lūpām. Tiklīdz es sajutu viņa skūpsta saldumu, manas smadzenes atslēdzās un es vairs nevarēju pretoties.
Viņš ar rokām maigi glāstīja manu muguru, tieši caur manu caurspīdīgo blūzi. Es dzirdēju krūštura aizdare noklikšķināja, un tas strauji nokrita.
Tagad viņš izmisīgi sāka glāstīt manas krūtis, vispirms ar rokām, tad ar lūpām, ienesot manu ķermeni svētlaimē. Krūšu sprauslas savilkās, un manas lūpas izplūda baudas vaids. Novilcis manas un savas drēbes, Roberts mani glāstīja ar savu rotaļīgo mēli un mitrajām, maigajām lūpām, virzīdamies no augšas uz leju.
Un tad tas notika, es to sajutu sevī. Roberts trīcēja aiz kaislības un sajūsmas, vienlaikus kustoties mūsu mīlestības melodijas ritmā.
Kad mēs atkal sēdējām sajūsmā, es pamazām sāku nākt pie prāta.
Doma, ka esmu izdarījis nepiedodamu grēku, mani vajāja kā priesteri ar krucifiksu.
Ko es esmu darījis? Tagad viņš uzskatīs mani par pieejamu un ienīdīs. Un, protams, viņš aizies, kā jau iepriekš ir pametis citas meitenes, pēc vienas mīlas nakts.
Ko teiks Marija Petrovna, ja viņa to uzzinās? Kā es viņai skatīšos acīs?
Bet tad, nomācošās domas aizlidoja, jo Roberts mani apskāva un čukstēja mīļus vārdus ausī. Viņš ar savām acīm skatījās tieši manējās, un es ieraudzīju tajās mīlestību.
– Robij, kā tu domā, kāds es esmu? – ES jautāju.
"Mīļā," viņš atbildēja.
Mana sirds priecājās. Tas nozīmē, ka viņš mani mīl.
"Es arī tevi mīlu," es sirsnīgi teicu.
Mēs gozējāmies un glāstījāmies, un nepamanījām, kā tuvojās pusnakts.
Mūsu idilli pārtrauca negaidīts zvans.
Robertu izsauca darbā, viņam steidzami jāparaksta daži svarīgi dokumenti. Viņam vajag bēgt.
Es viņu apskāvu vēl ciešāk un neatlaidu:
– Tu nekur nebrauksi, es tevi nelaidīšu.
Viņš pasmaidīja, maigi noskūpstīja viņa lūpas un teica:
– Mazā, rīt mēs atkal būsim kopā, neskumsti.
Es nopūtos un negribīgi atlaidu rokas.
Roberts sāka ātri ģērbties, nemitīgi un nervozi skatīdamies uz savu roku ar dārgo Rolex pulksteni, it kā būtu aizkavējies.
Tad es sapratu, ka mans autobuss vairs nekursē, un es, visticamāk, netikšu mājās.
– Kā es iešu mājās? Ko darīt? – es kritu panikā.
"Neuztraucieties, jūs varat palikt šeit pa nakti un rīt izsaukt taksometru." Šodien jau ir ļoti vēls, es baidos tevi vienu pašu braukt taksī. Bet es steidzos, laiks iet uz beigām. Es pats nevaru tevi pacelt, piedod, Saulij…
Un viņš atkal mani maigi noskūpstīja.
"Zvaniet savai ģimenei, dariet viņiem zināmu, ka nenāksit," viņš iedeva savu tālruņa numuru, uz kuru zvanīt.
