– Nomierinies. Sēdi šeit un vēl nevienam nezvani. Es aiziešu un pārbaudīšu, kas tur ir un kas. Nebaidieties ne no kā.
Viņa paņēma virtuves nazi un lukturīti un devās pārbaudīt.
Mani katram gadījumam aizslēdza ar atslēgu. Sēdēju un trīcēju, likās, ka tas turpināsies mūžīgi.
Es dzirdu stutēšanu, rūkošanu, metāla zvanīšanu. Pēc tam iestājās nāvējošs klusums.
– Marija Petrovna! Es ceru, ka jums ir labi!
Pēc brīža pils durvis noklikšķināja un iekšā ienāca elpas aizdususi mājsaimniece.
– Nu, kas tur ir? – es jautājoši paskatījos uz viņu.
"Jā, viss ir kārtībā, tur neviena nav," viņa izdvesa. "Droši vien tev likās, ka šodien tu esi nervozs." Es pārbaudīju visu otro stāvu, viss ir tīrs.
"Nu, es neesmu traks, es skaidri dzirdēju metāla slīpēšanu un vīrieša vārdus." Vai arī tas ir spoks?
– Varbūt tas ir viens un tas pats, kas zina? Lūk, nomazgājies ar svētīto ūdeni un ej gulēt manā istabā, ar mani. Slēgsimies, un nebaidīsimies no spokiem! – Marija Petrovna ar labo roku uzsita man pa plecu, nomierinot, kreisajā rokā turot svētītā ūdens pudeli.
Nomazgāju seju, un likās, ka tiešām jūtos labāk. Viņa uzkāpa zem segas uz Marijas Petrovnas vienvietīgās gultas un acīmredzot sāka nomierināties.
Miegs nāca ātri.
Jau sapnī jutu, ka mājsaimniece apgūlās man uz sāniem. Viņas siltums lika man justies vēl mierīgākam. Es aizmigu tik saldi, kā murkšķis ziemā. Un tikai namamātes svilpojošā krākšana iztraucēja šī klusuma mieru.
Braucu mājās pa karsto asfaltu, saule ar saviem karstajiem stariem apdedzina manus neiedegušos, baltos plecus. Vēl nedaudz, un mani klās sarkani plankumi, jo jutīga gaišā āda neiztur dedzinošu sauli un neiedegās normāli.
Mēs ar Robertu šodien netiekamies, viņam ir daudz darba, un es sev iedevu brīvu dienu.
Es sēdēšu pie mazās strūklakas, tās straumes plūst nejauši.
Ūdens šļakatas krīt uz cilvēkiem, kas stāv pie strūklakas, atsvaidzinot neparastā karstuma uzkarsētus ķermeņus.
Laikapstākļi kļuvuši tik neparedzami, ka dažkārt nezini, ko ģērbties. Šķiet, ka šodien ir ellīgi karsts, un rīt būs auksts un lietains.
Sazarotas liepas ar blīvu lapotni ēna krita tieši uz soliņa, radot atpūtniekiem godbijīgu ēnu.
Labi, ka gala sols brīvs, pasēdēšu kādu laiciņu.
– Fu… beidzot ilgi gaidītais vēsums!
– nodomāju, apsēžoties uz zaļi nokrāsota koka soliņa.
– Nesēdies, sols ir nokrāsots! – kliedza vīrieša balss, liekot man sastingt pussēdus stāvoklī.
"Ah-ha-ha," iesmējās puisis, kura balsi es pazīstu kopš bērnības.
– Dimka, tu atkal joko? Vai arī tas tiešām ir tikko krāsots? – es apmulsusi jautāju, bez smieklu piles.
– Sēdies un pārbaudi! Ha ha! – klasesbiedrs Dimka izplūda smieklos.
– Es pārbaudīšu! – es teicu, stingri nolēmusi apsēsties.
„Jā, es jokoju, Andželin, pasmaidi, neesi tik nopietna,” viņš piemiedza aci.
– Nu tu! – Es nolamājos, – lai cik vieglprātīga es būtu, es joprojām esmu!
– Un tu, redzu, esi mainījusies. Viņa sāka kļūt augstprātīga un vispār pārstāja ar mani komunicēt, kaut arī skolā bijām draugi…
"Un es neesmu augstprātīgs, man vienkārši nav laika, man ir daudz darāmā."
Dimka apsēdās man blakus un, viegli apskāvis mani aiz pleciem, sacīja:
– Kā būtu, ja mēs kopā dotos pastaigā? Vai iesim uz Augšparku? Tikai tu un es?
– Nu, es nezinu, ja tas ir tīri draudzīgs, tad mēs varam doties pastaigā.
– Ko darīt, ja tas nav draudzīgs? Vai es varu paļauties uz kaut ko vairāk?
