Es pagriezos un devos uz telšu pusi – es tomēr gribēju apciemot Mašu. Bet, sajutis skatienu uz muguras, viņš uz brīdi apstājās un pār plecu teica:
– Neuztraucies, es drīz nākšu.
Vai Djuša mani saprata vai nē, es nezinu. Viņa laikam saprata, viņa ir gudra cūka.
Kad teicu, ka drīz atgriezīšos, es mazliet meloju. Es plānoju pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar Mašu. Ir pagājusi nedēļa kopš mūsu pēdējās tikšanās. Ar viņu bija daudz par ko runāt…
Šeit tā ir, mana drauga telts. To nevar sajaukt ar citiem, labajā pusē ir divi oranži un viens rozā plankumi. Kā man stāstīja pati Maša, tie bija pusaudži, kuri spēlējās, grieza telts audumu, lai caur viņu izveidoto caurumu skatītos, kā viņa pārģērbjas. Viņi, iespējams, būtu pieļāvuši vēl vairāk kļūdu, ja kādu dienu viņu tēvs nebūtu pieķēris viņus to darot un sagādājis viņiem tik daudz nepatikšanas, ka viņš varētu uz visiem laikiem atturēt viņus no lūrēt sieviešu šarmu.
Es pavilku zvanu un gaidīju, kad Maša iznāks pie manis. Šad un tad kaut kādi viļņi skrēja cauri manam ķermenim, īsti nevarētu izskaidrot, kas tie bija. Man teica, ka tas notiek, kad tu kārto eksāmenu vai dodies uz pirmo randiņu. Visticamāk, tas ir nemiers. Bet kāpēc es uztraucos? It kā es tagad redzētu Mašu pirmo reizi.
Laiks pagāja, un neviens no telts neiznāca. ES klausījos. Nevienas skaņas. Dīvaini. Piezvanīju vēlreiz, katram gadījumam. Kad šoreiz atbildes nebija, es pacēlu rāvējslēdzēju uz augšu, atverot eju un devos iekšā. Jau sagatavojusies atvainoties par bezceremonisko ielaušanos, es pavēru muti, bet sastingu, ne vārda neteikdama. Mašas nebija teltī.
Kur viņa varēja iet?
Tomēr es ātri savedu sevi kopā. Viņa varēja doties pie kaimiņienes Zinaīdas Mihailovnas vai draudzenes Svetkas. Kāpēc ne? Šī iespēja ir ļoti iespējama. Galu galā viņa, iespējams, ir devusies uz «dāmu istabu».
Steidzos pamest Auto telti, neaizmirstot atgriezt rāvējslēdzēju sākotnējā stāvoklī. Tad es iešu pie Zinaīdas Mihailovnas, savas labās draudzenes. Ja Maša ir tur, labi, bet, ja nē, es viņu gaidīšu brīnišķīgas sievietes sabiedrībā, kura man ir gandrīz kā tante.
– Zinaīda Mihailovna, sveiks! – priecīgi sasveicinājos ar savu kaimiņieni Auto, kad viņa iznāca man pretī. – Prieks tevi redzēt!
– Es ļoti priecājos tevi redzēt, Oļežik! – Nu, lūk, atkal! Bet kā es varu uz viņu apvainoties? «Tu ilgi neesi nācis pie manis, kas tas ir?»
– Jā, lietas notiek, Zinaida Mihailovna: tas, tas, piektais un desmitais. Jūs zināt.
– Oļegs! – Zinaīda Mihailovna pēkšņi kļuva barga. Vai es sasaldēju kaut ko papildus? – Cik reizes esmu lūgusi nesaukt mani vārdā? Vienkārši sauc mani par Zinas tanti. Un ko darīt, ja šķiet, ka viņi nav radinieki?
«Patiesībā tas tā ir. Nevis radinieki, mēs esam ar jums. Varbūt mans otrs vecvecvecmāmiņas svainis bija tava vectēva vecvecmāmiņas brāļameita, taču vēsture par to klusē.
– Nu, saproti, es nevaru tevi saukt par Zinas tanti. Atvainojiet, protams, bet tas ir kaut kā…
– Amorāli, tu domā?
– Nē, es nevaru, tas arī viss. Es vēl neesmu gatavs, tas prasa laiku.
– Ar tevi viss skaidrs! – Zinaīda Mihailovna pasmaidīja, bet, man likās, nedaudz saspringta. – Zini, tu man tikko atgādināji par sevi studentu gados. Es izmantoju to pašu ieganstu, lai noraidītu to puišu sasniegumus, kuri man nepatika. Tie bija labi laiki. Un cik daudz jauniešu meklēja vismaz pilīti no manas uzmanības…
