– Eh, zēn, vai tev nav par to agri domāt, vai ne? – Pjotrs Daņiļs pamāja ar galvu. – Atmet, Jaguar. Tavā vecumā pat domāt par nāvi… Vai tu esi no prāta?
– Nu ko? Ko darīt, ja es varu pamest slidas jebkurā laikā? Galu galā jūs nekad nezināt, kas notiks. Un vēl jo vairāk mūsu profesijā.
– Pastāstiet man šo runu, – Pjotrs Daņiļs bargi sacīja. – Saprata mani. Patiesībā Oļegs sēž šeit kopā ar mums, un viņam nav jāklausās jūsu domās par nāvi.
– Ko, viņš pats nesaprot, vai kā? Viņš visu lieliski zina. Tas varētu viegli nomirt, tāpat kā mēs pārējie.
Man nepatika Jaguāra runas, ak, man tās nepatika. Pat ja mēs garīgi noliekam malā visas runas par manu personu, tajās joprojām ir maz laba. Jā, es zinu, ka gandrīz katru dienu lieku ādu uz līnijas. Ņemiet, piemēram, Jura un es maiņas. Pāris reizes nācās iesaistīties apšaudēs ar «sarkanajiem». Es pat vienu reizi tiku ievainots, lai gan ne nopietni.
Pjotrs Daņilihs piecēlās kājās un ar plaukstu spēcīgi iesita Jaguāram pa seju. Pat riteņu rūkoņā es skaidri dzirdēju pikanto pļauku.
– Tas ir priekš jums, lai nākamreiz pārdomātu, ko saki, un turētu muti ciet. Vai vēlaties visiem sabojāt garastāvokli? Vai vēlaties, lai visiem krītas morāle? Vai tu esi bez prāta, Jaguar? – Pjotra Daniļiha balsī vairs nebija bijušās dusmas, taču bija daudz pārmetumu un pārmetumu. – Un pats galvenais, kāpēc tāds pesimisms, es par to nekad neesmu teicis ne vārda, bet tas ir jūsu ziņā…
Jaguārs piespieda roku pie vaiga un nomākts paskatījās lejup. Protams, ka sāpēs pēc tāda tāda sitiena. Lai gan Jaguārs klusēja, man šķita, ka viņš nožēlo to, ko bija sacījis pirms minūtes. Man pat bija viņu žēl; iespējams, visi viņa vārdi bija nervu sabrukuma vai tamlīdzīga rezultāts. Diez vai viņš, pie pilna prāta būdams, ko tādu būtu teicis.
Atlikušo ceļu līdz Novočerkasskai nobraucām klusēdami, neviens neizdvesa ne skaņu. Kad mūsu rokas mašīnas ieradās vietā, mēs apstājāmies un izgājām uz platformas. Vairāki cilvēki, kas atradās stacijā un vēroja mūsu ierašanos, mūs ar interesi vēroja.
Pjotrs Daņilihs lika mums palikt tur, kur esam, un nekur neiet, lai, tiklīdz Ostaps atnāks, mēs nekavējoties kravātos un dotos. Žēl, bet es plānoju aizbraukt pie Zinaīdas Petrovnas un atvainoties par vakardienu. Nu varbūt izdosies atceļā?!
Pagāja desmit minūtes, un Ostaps joprojām neieradās. Interesanti, vai viņš vispār zina, ka mēs jau esam šeit un ilgi gaidījām viņa ierašanos? Mani mocīja neskaidras šaubas, ka atbilde uz šo jautājumu ir noraidoša.
– Pjotr Daņiļč, varbūt vari aiziet pie viņa un pasteidzināt? – ieteicu, kad pulksteņa ciparnīcas rādītāji skaitīja piecpadsmit minūtes.
«Es to būtu darījis jau sen, ja zinātu, kur viņš dzīvo.» Viņš man vakar skaidri pateica, ka ieradīsies, tiklīdz mēs šeit ieradīsimies. Un kas?!
Tāpēc es jutu, ka Ostapam nevar uzticēties, viņš bija neuzticams puisis. Un, ja ņemam vērā pašreizējo situāciju, tad tā arī iznāk.
– Tad varbūt man kādam pajautāt? Viņi droši vien viņu šeit pazīst.
Tomēr nevajadzēja jautāt. Pats pasākuma varonis jautrā solī devās mums pretī. Panācis komandieri, viņš ātri noburkšķēja, it kā ziņotu:
– Atvainojos, ka kavēju, es nedomāju, ka ieradīsies tik ātri.
– Un ko tu visu šo laiku darīji? – jautāja Pjotrs Daņilihs.
«Es lūdzu,» Ostaps atbildēja. – Man pašam, jums un veiksmīgai operācijas pabeigšanai.
– Skaidrs. Apsēdies, ir laiks doties.
