Sasēdāmies savās vietās tāpat kā pirmo reizi, tikai tagad pie sviras manis un Lešija vietā bija Pjotrs Daņiļs un Jaguārs. Paklja un Ostaps pārņēma kontroli pār otro ratiņu.
Mēs devāmies tālāk. Tā kā Ostaps bija jāgaida diezgan ilgi, mūsu motorvagoni brauca ātrāk nekā parasti. Un visi klusēja, it kā būtu piepildījuši muti ar ūdeni. Tā kā tagad biju nomainīts, vadot ratiņus, es uzmanīgi ieskatījos aizmugures tumsā, gaidot, ka no turienes varētu izlēkt kādas radības. Jau kopš piecpadsmit gadu vecuma es zināju, ka tuneļi ir vairāk vai mazāk droši. Man teica, ka visi ceļi un caurumi, no kuriem mutanti var iekļūt mūsu zarā, ir nojaukti vai aizsprostoti. Taču nekad nevarēja izslēgt iespēju, ka radījumi varētu atrast veidu, kā šeit nokļūt.
Par laimi, mēs drīz nonācām Aleksandra Ņevska laukuma stacijā, un es atdzīvojos, paskatījos stacijas vestibilā. Lai gan esmu šeit bijis vairākas reizes, joprojām braucu cauri, tāpēc man nebija laika apskatīt visas tās atrakcijas. Un tagad, kad manas rokas nebija aizņemtas ar ratiņu vadīšanu, būtu grēks neizmantot šo iespēju.
– Oļeg, vai tu zini šīs stacijas vēsturi? – Pjotrs Daņilihs pagriezās pret mani un pat nedaudz palēnināja ratiņu ātrumu.
– Nu jā, nedaudz.
«Tad ļaujiet man jums pastāstīt.»
Protams, no manas puses nebija nekādu iebildumu. Man patīk mācīties kaut ko jaunu. Un nav civilizēti atteikt cilvēkam, kad viņš vēlas tev kaut ko pastāstīt, it īpaši, ja tas ir Pjotrs Daņilihs. Tajā pašā laikā mēs apstājāmies, lai paņemtu pārtraukumu.
– Izskatās tā… «Aleksandra Ņevska laukums-2», kur mēs šobrīd atrodamies, ir dziļa kolonnu stacija. Tās dziļums ir aptuveni 60 metri.
Stacijas iekšpusi veido divas arkādēs apvienotas kolonnu rindas ar slīpām malām apakšā. Galerija, kas izklāta ar baltu marmoru, zināmā mērā atgādina senās krievu nocietinātās pilsētas mūri. Velvju un lampu rievojumu soli, kā redzams, nesakrīt, tādējādi uz stacijas griestiem veidojas dīvains ēnu raksts. Par to man stāstīja viens no draugiem, es pats to nekad nebūtu uzminējis. Tās pašas lampas izgaismo sānu zāles. Trases sienu pamatne ir apdarināta ar pulētu granītu. Pašas sienas ir izklātas ar dekoratīviem paneļiem, kas izgatavoti no apzīmogotiem alumīnija elementiem. Viena uz otras uzliktās zelta krāsas ziedlapiņas atgādina militārā ķēdes pasta «zvīņus». To zelta krāsu shēma lieliski saderēja ar balto marmora karnīzi. Diemžēl, kā pats redzat, gandrīz visi šie svari tika atņemti, augšā bija palikušas tikai trīs rindas – acīmredzot viņi nevarēja tām tikt. Kam tie bija pielāgoti – velns zina, bet man šķiet, ka tie bija veltīgi…
Patiešām, bērnībā es vienmēr šīs zelta plāksnes salīdzināju vai nu ar zivju zvīņām, vai ar seno krievu karotāju bruņām. Un tagad… tagad uz mums skatījās kailas pelēkas raupjas sienas.
«2004. gadā,» turpināja Pjotrs Daņilihs, «stacijā tika nomainīts apgaismojums – dienasgaismas spuldžu vietā tika uzstādītas nātrija lampas, tāpēc stacija zaudēja daudz sava skaistuma. Laika gaitā ķēdes pasts pārstāja spīdēt. Jūs droši vien to vairs neatceraties. Tagad stacija vispār nav izgaismota, nevienam nav vajadzīga…
Stacijas galā īpašā nišā, kas apgriezta ar zelta smaltu, bija paredzēts uzstādīt Aleksandra Ņevska bronzas skulptūru. Tās autoram vajadzēja būt kādam Gorevojam, taču līdz stacijas atvēršanai skulptūra nebija pabeigta. Vēlāk kāds cits tēlnieks Akimuškins, šķiet, uzņēmās Aleksandra Ņevska tēla veidošanu. Bet arī šie plāni man nezināmu iemeslu dēļ neizdevās īstenoties, un skulptūrai speciāli sagatavotā niša ir tukša,» stāstu noslēdza Pjotrs Daņiļhs.
