Pārmaiņu vēji - страница 28
Es pēdējo reizi paskatījos uz Jaguāru. Neticami, bet patiesi. Viņš vēl bija dzīvs.
– Bēdziet, Oļeg! – viņš aizsmacis teica. «Ja… vēl… „Sarkanie“ atskrien… man būs… klepus, klepus… pārsteigums viņiem,» viņš nedaudz pacēla roku, kurā turēja granātu, un dusmīgi pasmaidīja..
«Ardievu,» bija viss, ko es teicu un sāku skriet lejup pa eskalatoru, lai satiktu Pjotru Daņilihu un viņa komandu. Un kaut kur tālu aiz manis bija dzirdami vēl soļi.
4. nodaļa. Pienākums
Es pēc iespējas ātrāk noskrēju lejā pa eskalatoru un iegriezos tunelī, kur viņi mani gaidīja jau ilgu laiku. Viņš ielēca ratiņos un kliedza: «Ejam!»
«Un kur?…» Pjotrs Daņiļs iesāka, bet vilcinājās – visu saprata.
«Ostaps ir miris,» es drūmi atbildēju, lai kliedētu visas šaubas, un atspiedos uz sviras.
Aiz muguras atskanēja sprādziena skaņa. Tagad Jaguārs noteikti ir miris un, visticamāk, paņēma sev līdzi vairāku «sarkano» dzīvības.
Visu ceļu no Dostojevskas līdz Ladožskai neviens no mums neizdvesa ne skaņu. Visi bija nomākti par Jaguāra un Ostapa zaudējumu. Un tikai pēc pēdējā nāves es sapratu, kāds viņš īsti ir, lai gan sākumā es kļūdījos par viņu. Kad es pirmo reizi satiku Ostapu, es pat nevarēju iedomāties, ka viņš izrādīsies tik… tik cēls, laipns, drosmīgs, stiprs. Pareizi saka: cilvēku nosaka viņa rīcība, un pirmais iespaids par viņu ļoti bieži izrādās nepareizs.
«Ladožskajā» mūs sagaidīja kā varoņus, bet, redzot, ka atgriezušies tikai pieci, dažiem arī iestājās depresija. Upuru piemiņu godinājām ar klusuma minūti, pēc kuras Pjotrs Daņiļs mūs atlaida.
Jā, šodien noteikti bija smaga diena. Dievs, cik es kļūdījos, naivi ticot, ka šī Dostojevska iebrukšana būs tikai jautra, nekaitīga atrakcija. Kāds es biju muļķis! Kāpēc, lielāko dzīves daļu dzīvojot metro, es joprojām neesmu sapratis, ka dzīve šeit ir pilnīgi nedroša? Kāpēc jūs neesat pieradis pie tā, ka «sarkanie» nav labi puiši, bet gan mūsu ļaunākie ienaidnieki, kas ir apsēsti ar domu notvert visu metro? Un kāpēc man šķiet, ka es kā kaut kāds supervaronis varu visu? Kāpēc?..
Bet es pilnveidošos, jo es vairs nevēlos būt tāds, kāds biju šodien. Vecais Oļegs būs pabeigts. Es mainīšos, es apsolu.
Mērķis ir uzstādīts, tagad uz to jātiecas.
* * *
Uzreiz pēc atgriešanās no Dostojevskas es paskatījos uz savu māti. Viņa gulēja savā teltī un nemirkšķinot skatījās griestos. Kad piegāju pie viņas, mamma pievērsa skatienu man un ilgi skatījās, it kā nesaprastu, kas stāv viņas priekšā.
– Kas tur ir? – viņa beidzot aizsmakušā balsī jautāja.
– Mammu, tas esmu es.
– Oļegs?
– Jā.
– Nāc pie manis.
Es notupos blakus mammai un satvēru viņas roku savējā. Ar savu otro, brīvo roku viņa pārskrēja man pāri sejai, uzmanīgi taustīdama manu degunu, matus un ausis. Nevar būt. Galu galā tā dara aklie cilvēki!
«Jā, tas esi tu,» mamma apstiprināja.
Sasodīts, vai tas tiešām ir tik slikti? Vai mana māte kļūst akla? Slimība ir skārusi ne tikai viņas ķermeni, bet tagad arī viņas acis vairs neredz. Un… nē, es nespēju noticēt! Mamma mani, savu vienīgo dēlu, nepazina pēc manas balss. Tas nozīmē, ka viņa arī sāka zaudēt atmiņu. Tikai ne šo…
– Kur tu biji, dēls? Tu ilgi neesi mani apciemojusi.
Es paskatījos uz viņu, uz viņas acīm, un ar katru sekundi arvien vairāk manī nāca atziņa, ka mana māte ir kļuvusi akla uz visiem laikiem un neatgriezeniski. Es baidos, ka, ja mēs atrastos parastajā, parastajā cilvēka pasaulē, pat tur mēs nevarētu viņai atjaunot redzi. Ko lai saka par metro?.. Man atbilde bija jau iepriekš sagatavota, atgriežoties izdomāju savu leģendu.