– Jā, brāli, kādus šausmu sapņus tu redzi!
– Ko jūs domājat, ja tas ir pravietisks sapnis?
– Ko tu domā? – Jura jautāja. – Tās ir muļķības, tā es domāju. Tas nav nekāds pravietisks sapnis. Šie… kā jūs tos nosaucāt?.. iguanodoni, vai ne?.. tie neeksistē un nevar pastāvēt. Pterodaktili ir cita lieta. Es dzirdēju no pētniekiem, un viņi, savukārt, tos redzēja tiešraidē. Lai gan, iespējams, viņi melo. Kas zina, viņi ieraudzīja kaut kādu kaiju un uzreiz viņu uzskatīja par mutantu. Mazāk jālasa zinātniskā fantastika, tā es saku. Šīs tavas grāmatas ne pie kā laba nenovedīs. Tu naktīs lasi, un tad sapņo par visādiem briesmoņiem,» Jura izvilka neglītu grimasi. Es tikai lemti pakratīju galvu. Kāda jēga strīdēties ar cilvēku, kuram nemaz nepatīk lasīt? Nez kāpēc Jura uzskata, ka lasīšana ir tikai laika tērēšana. Ja vien viņš zinātu, cik kļūdījies, kā viņu varētu pārliecināt? Spītīgs kā aita.
«Es vienkārši sapņoju,» Jura turpināja, tiklīdz viņš pabeidza man lasīt kārtējo sprediķi par grāmatu bīstamību, kuru es kopumā neklausījos, bet tikai izlikos, ka esmu tajā pilnībā iegrimis. – Piemēram, es sapņoju par jūru. Pludmale, palmas, pūļi iedegušo meiteņu peldkostīmos. Tu, Oļeg, laikam nekad neesi bijis pie jūras. Bet es tur biju reiz. Mēs kopā ar vecākiem devāmies kompleksā ceļojumā. Tur, pie jūras, ir forši. Ūdens ir dzidrs, var peldēt tālu, tālu, bet dibens joprojām ir redzams. Un cik silts – es nemaz nevēlos tikt ārā. Es būtu varējis tur sēdēt visu dienu. Eh, mums tagad būtu jāiet uz jūru… Bet pie velna, nevis jūra. Šie cilvēki, kas nometa bumbu, izpostīja mūsu un viņu pašu dzīvi. Bet kas tie par cilvēkiem, viņi ir brutāli, tādi viņi ir! Bija ļoti svarīgi nomest bumbu. Kāds tad ir rezultāts? Mēs sēžam šajā milzīgajā dupšā, taisnajā zarnā kā tārpi. Un mēs droši vien nedzīvojam labāk
Jura visu pateica pareizi, no viņa runas nevar izdzēst ne vārda. Es gribētu jautāt tiem, kas to organizēja: kāpēc jums vajadzēja nomest bumbu? Vai esat domājuši par iespējamām sekām? Vai pēc tam jutāties labi?
Bet kur viņi ir, pasākuma varoņi? Visticamāk, viņi nomira tajā pašā neveiksmīgajā dienā, kad cilvēce pārcēlās uz dzīvi metro. Nu, kopumā tas viņiem kalpo pareizi. Viņi to ir pelnījuši.
– Tomēr kāpēc mēs visi runājam par slikto un slikto? Parunāsim par kaut ko labu, gaišu…,» Jura sapņaini nobolīja acis.
– Un par ko, piemēram?
– Nu es nezinu. Piedāvājums.
«Nu, es arī nezinu,» es brīdi domāju. – Man šķiet, lai kādu tēmu mēs tagad celtu, galu galā, kā ierasts, pievērsīsimies negatīvajam. Labāk pastāstiet man kaut ko jaunu par stacijām, kuras es nekad neesmu dzirdējis.
Kā jau teicu, man patika uzzināt kaut ko jaunu par savu dzimto Sanktpēterburgas metro. Pat visnenozīmīgākais sīkums man bija svarīgs, jo galu galā šī ir mana māja, kurā es dzīvoju, un, visticamāk, es tajā palikšu līdz savu dienu beigām.
– Ak, draugs, tu man radīji problēmu. Kā es varu zināt, ko jūs jau zināt un ko nezināt? – Jura sarauca pieri, cenšoties kaut ko izvilkt no atmiņas dziļumiem. Es biju gandrīz pārliecināts, ka viņam ir pieejama informācija, ko es vēl nezināju, lai gan es zināju diezgan daudz.
– Nu, piemēram, vai jūs zināt, ka Admiralteiskaja ir mūsu metro dziļākā stacija?
Es pamāju ar galvu. Jūs nezinātu, ziņas ir tikpat vecas kā laiks. Viņš arī teiktu, ka Zeme ir apaļa.
– LABI. Vai zinājāt, ka mūsu Sanktpēterburgas metro ir pirmais metro Krievijā, kas atrodas divos valsts reģionos, tas ir, Devjatkino stacija atrodas ārpus pilsētas, Ļeņingradas apgabalā. Un tā palika vienīgā valstī līdz Mjakinino stacijas palaišanai Maskavas reģionā.
