«Jā, es redzu, ka jūs neesat vienaldzīgs pret cūkām,» Maša pasmaidīja. – Šī nav pirmā reize, kad es jūs šeit redzu. Mani sauc Marija, kā tevi sauc?
– Oļegs!
«Mēs iepazīsimies,» Maša ar vienu roku cieši satvēra baseinu un iedeva man brīvo rokasspiedienam.
– Vai tu dzīvo šeit? – ES jautāju. Es kā džentlmenis nesasveicinājos ar viņu ierastajā vīrišķīgā veidā, bet paņēmu viņas roku un noskūpstīju to. Mašas vaigi uzreiz kļuva sarkani – viņa acīmredzot nebija pieradusi pie šādas izturēšanās.
– Jā.
«Tas ir dīvaini, bet es nekad neesmu tevi redzējis.»
«Varbūt es vienkārši nepamanīju,» meitene paraustīja plecus un, nolikusi izlietni uz grīdas, pabīdīja to tuvāk cūkām. Četras cūkas uzreiz metās pie ēdiena, kas bija nesaprotams juceklis ar kaut ko, kas izskatījās pilnīgi neēdams. Visvairāk izlietnes saturs man atgādināja sakošļātu maizes mīkstumu, kas izskatījās pavisam negaršīgi. Bet cūkas to ēda, tāpēc Dievs ir viņu tiesnesis.
Kad baseins bija tukšs, Maša mani aicināja uz savu telti. Es tur sēdēju ļoti ilgu laiku, stāstīju viņai stāstus no savas dzīves un klausījos viņā.
Izrādījās, ka mana jaunā draudzene deviņu gadu vecumā iekāpa metro, un pēc sešiem mēnešiem viņa atkal palika bārene. Viņas vecāki nomira tur, uz zemes, kad vēl nebija Katastrofas, un viņas tēvocis, viņas aizbildnis, nomira šeit. Devies reidā, viņš vairs neatgriezās. Lai tiktu galā ar bēdām un vismaz ar kaut ko nodarbotos, Maša sāka pieskatīt cūkas.
Metro tā ir ļoti cēla nodarbe, jo lielā mērā pateicoties cūkgaļai mēs vēl neesam nomiruši badā. Novočerkasskaja cūkgaļu piegādā visam apelsīnu zaram. Kopumā Machinery nodarbošanās ir nedaudz zemāka par pētniecības biznesu. Kā man teica pati Maša, «pareiza aprūpe, savlaicīga barošana, maiga attieksme – tas viss ir galvenais, lai cūkgaļa būtu ēdama un garšīga.»
Tikai nedomājiet, ka Maša ir mana draudzene. Nepavisam. Izņemot draudzību, mūs nekas nesaista. Jā, viņa ir skaista, gudra vai drīzāk labi lasīta, sabiedriska, laipna. Bet tas nav mans tips. Un es neesmu gatavs, lai gan man jau ir trīsdesmit gadu, izveidot ģimeni. Tas ir ļoti atbildīgs solis, kas prasa rūpīgi izsvērt visus plusus un mīnusus. Un es neatradu to, kurš būtu mans dzīves partneris, līdz pašām beigām.
* * *
Es klusi iegāju teltī, kurā gulēja mana māte, un no mazas kastītes izņēmu priekšējo lukturi – uzticamu kompanjonu visās manās pastaigās pa metro tuneļiem. Tad viņš devās uz stacijas galu, kur Fomičs sēdēja uz smilšu maisa, atspiedies uz lielas koka kastes. Viņš jau septīto gadu ir mūsu cilvēks, kas atbild par ieročiem. Fomičs rokās turēja nobružātu grāmatu, kuru, vismaz man likās, viņš lasīja aizrautīgi. Es pieliecos un uz vāka izlasīju: «Žils Verns. Noslēpumainā sala». Skaidrs, ka laba lieta, es to lasīju bērnībā.
– Fomičs! – ES zvanīju.
Vecais vīrs neatbildēja. Lasīšana viņu pilnībā absorbēja.
– Fomič, ak! – es pacēlu balsi.
Un atkal bez rezultāta. Protams, mēs varam pieļaut viņa vecumu – mūsu ieroču sargam nesen apritēja astoņdesmit, bet, cik atceros, viņš nekad nav cietis no kurluma.
Tad es vienkārši paņēmu grāmatu un pēkšņi izvilku to no Fomiča rokām. Vecais vīrs raustījās, dusmīgi paskatījās uz mani un kliedza:
«Ko, pie velna, tu dari, kuces dēls!» Ir pagājis kāds laiciņš kopš tevis pērta, vai kā? Tāpēc mēs tagad ātri…
– Atdzesējies, Fomič, nedusmojies. Viss kārtībā, tas esmu es.
«Ak, Oļeg, tas esi tu…» vecais vīrs klusi teica. – Es to neatzinu. Tu esi… ne tas. Nedari tā vēlreiz. Un tad…
