– Vai tiešām? "Un es domāju, ka tu mani mīli vismaz nedaudz," viņš rūgti pasmaidīja. – Jūs visas sievietes esat vienādas. Jūs nevarat izpatikt nevienam. Man nepatīk viena lieta, tad man nepatīk cita. Ar ko tev nepietika, Marina? – Viņš norādīja uz mani divus ieročus. – Jums visiem! – viņš iesaucās un aizvilka aizvaru.
Pauzes laikā dzirdēju motora troksni. Spriežot pēc skaņas, dīzelis. Kāds te nāca. Egors? Viņam ir arī apvidus auto.
"Sievietes nav sadalītas lellēs un nelellēs, Zhenya." Jūs nevarat spēlēties ar cilvēkiem," es klusi teicu, cerot, ka tas izdosies.
Tajā pašā laikā es klusi atkāpos. Ja man izdosies ieslīdēt zemajā zonā, viņš palaidīs garām, un man būs iespēja aizbēgt. Un Jegoram ir ierocis, viņš varēs viņu apturēt.
– Ar cilvēkiem? "Tātad sievietes nav cilvēki," mans vīrs iesmējās, iespaidīgi tuvojoties.
"Smieklīgi," es viņam uzsmaidīju. "Jūs jautājāt, kas man trūkst, un tad jūs sakāt to!" Viens ir pretrunā ar otru, vai ne? Cilvēciskā attieksme, tas ir tas, kas tev jāmācās, Jevgeņij!
– Aizveries!
Tajā pašā laikā atskanēja šāviens, un es čīkstu un rāvos. Es nezinu, vai tas bija tīši vai netīši, bet Cvetkovs palaida garām. Viņš stāvēja ar plaši izplestām kājām un tēmēja uz manām krūtīm. Kaut kas man teica, ka šoreiz viņš noteikti trāpīs.
Es mēģināju spert vēl vienu soli atpakaļ, atrodoties nedaudz tuvāk ceļa malai.
– Stāvi! – vīrs iesaucās.
Dzinējs rūca pavisam tuvu. Kāds brauca, nesaudzējot riepas. Egors droši vien dzirdēja šāvienu. Dīvaini, ka Cvetkovs, šķiet, to nepamana.
– Jūs rīkojaties nekaunīgi. Atcerieties, kā jūs un es iepazināmies? Sākumā tu man pat patiki,” atcerējos mūsu pirmo tikšanos klīnikā. – Bet tu steidzies. Tu nobiedēji mani!
– Nobijies? Es pret tevi biju tikpat maigs kā pret jebkuru citu savā dzīvē! Es varētu to vienkārši ievietot suņu stilā! Un, zini, viņas dēļ, saldumu pušķi… Bet tu to nenovērtēji, un tagad es tev darīšu to pašu, ko ar pārējiem. Uz ceļiem!
Pēc viņa trakā skatiena es sapratu, ka šajā cilvēkā kaut kas ir salūzis. Cvetkovs ar savu māniju gadiem ilgi balansēja uz vājprāta robežas, bet tagad šīs robežas vairs nebija. Es paskatījos psihonei acīs.
Psiho, kurš grasās šaut.
Auto uzradās ap strauju pagriezienu un, nedomājot apstāties, nojauca ceļa centrā stāvošo vīru. Atskanēja šāviens, bet kaut kur uz sāniem. Pēdējais, ko redzēju, kad noģību, bija Valečkas naida izkropļotā seja…
4. nodaļa. Sveiki murgs jeb jauna realitāte uzņēmēja sievai
Čīkstēt. Čīkstēt. Čīkstēt.
Pretīgā skaņa pamazām aizdzina miegu. Tiklīdz es izrāvos no viņa slazdiem, man uznāca zosāda. Brr, ir auksti!
Es ieklausījos sevī, mēģinot saprast, kur atrodos un kas notiek.
Pirmkārt, es kaut kur dodos. Smaržo pēc siena un dzīvniekiem… Vai tos pārvadā pa ratiem?!
Lai apstiprinātu manu minējumu, neidentificēts transportlīdzeklis mani uzsvieda pāri izciļņam, un es gandrīz vai stenēju no nepatīkamajām sajūtām: tas durstīja no apakšas, skrāpēja un smirdēja no augšas, un zem augšstilba bija spēcīgs spiediens. Un es noteikti biju pilnīgi kaila…
Es atvēru acis, bet īsti neko neredzēju, jo tās apklāja manu galvu ar kaut kādu garozu maisu. Netīrs un smirdīgs.
Mammas… Es atkal aizvēru acis, negribēdama ticēt, ka murgs turpināsies.
Cvetkovs pazibēja manā acu priekšā it kā īstenībā… Uz mani norādīja ierocis… Valečka brauc ar SUV… Trieciens!
Kas notika tālāk?
Tad šķita, ka noģību, un tagad viņi mani, pilnīgi kailu, veda kaut kur un pat uz ratiem. Un viņi to noteikti aptvēra…
