– Pūķa ciltstēvs un viņa ēna, palīdziet, es uzburu! – visu burvību, kas manī kvēloja, virzīju zemē, cenšoties pamodināt Sasnieguma dvēseli.
Es nezināju, kā vēl es varētu viņai palīdzēt…
Zeme, kā izsalcis mazulis, atņēma man spēkus. Pat gribēdams nevarēju izvilkt pirkstus, it kā no tiem būtu izdīgušas saknes. Jau zaudējot samaņu, es sajutu kaut ko līdzīgu pateicīgai atbildei. Un no ķēdēm vairs nebija izmisuma, bet gan atvieglojuma. Nekas vēl nebija beidzies, bet es izdarīju visu, uz ko tagad spēju, un tad zeme mani atlaida. Zaudējis atbalstu, es sāku sabrukt un iekritu melnumā.
Es nezinu, cik ilgi es nogulēju bezsamaņā, bet es pamodos no auksta asmens pieskāriena manai rīklei…
Vasilina Blizzard, Pūķa ēna.
Drakendort Reach, Dortholas pils
Nonākusi pilī, viņa ļāva Aisanai aizvest viņu uz saviem kambariem. Kamēr es, zobiem klabēdams, novilku slapjās drēbes un ietinos sausā dvielī, viņa piepildīja vannu ar karstu ūdeni.
– Asija, kāpēc jūras ūdens ir tik auksts? Ir vasara!
"Mūsu jūra nekad nav silta, izņemot seklākos ūdeņos." Viņi saka, ka Solijarā tas ir kā svaigs piens visu gadu, un straume no ziemeļiem no Kirfarongas krastiem atnes mums ledu. Gatavs. Ej un sasildies,” Asija man palīdzēja kāpt augšā.
– Tas ir skaidrs.
"Es tagad atnesīšu buljonu," Aisana aizgāja, aizverot aiz sevis vannas istabas durvis.
Kāda ironija! Ārpus mūriem ir dabas stihija, un man pils tornī ir karsts ūdens, es nodomāju, ar svētlaimes vaidu ienirstot karstajā ūdenī ar spēcīgu aromātisku putu vāciņu. Smaržoja nedaudz asi – pēc zālītēm, bet dvēsele uzreiz kļuva daudz mierīgāka. Manī bija spēcīga pārliecība, ka pils pagaidām ir droša. Es nezinu, kāpēc, bet es noteikti to zināju. Šī pasaule nevar tik ātri sabrukt. Ne tagad. Man vēl jāatgriežas pie meitas.
– Līna, es atnesu novārījumu ar dzīvo ēsmu un medu. Dzer, lai slimība nepielīp,” Aisana atgriezās un pasniedza man kūpošo krūzīti, ietītu tīrā lupatā, lai neapdegtu.
"Paldies," es nomurmināju, tik tikko kustinot mēli.
Saticis viņas līdzjūtīgo skatienu, sajutu sirdsapziņas sāpes. Kā viņi te paliks? Līdz nāvei?
Mana dvēsele jutās slikti. Es nevaru atstāt cilvēkus tā. Tomēr es vēl neesmu izdomājis, kā atgriezties, tāpēc pagaidām esam vienā laivā.
– Asija, kā klājas tavam brālim un Piranam? Būtu jauki arī viņus sasildīt…
– Meitenes ir aizņemtas. Pirts viņiem jau bija apsildīta.
– Vannu?! Vai es dzirdēju pareizi? Vai pilī ir pirts?
Neko līdzīgu neatcerējos, bet varbūt neapgāju visas teritorijas ēkās.
"Nu jā, kalpiem kaut kur bija jānomazgājas," viņa pasmaidīja.
Patiešām, maz ticams, ka telpa, kuru es nosaucu par veļu, bija piemērota personīgajai higiēnai, kad tā bija pilna ar cilvēkiem.
– Tas ir labi. Parādi to man vēlāk,” es aizsedzu muti, apslāpēdama žāvas.
Karstais ūdens un buljons mani pilnībā lika noģībt. To pamanījusi, Aisana izņēma no manām rokām krūzi un zem galvas nolika salocītu dvieli.
– Ļaujiet man palīdzēt nomazgāties un nolikt gulēt?
To iedomājoties, es ļoti samulsu. Varbūt tā ir vietējā aristokrātijas paraža, bet man mazgāšana ir pārāk intīms process, lai tajā aicinātu nepiederošus cilvēkus.
– Nevajag, paldies. Labāk padomājiet par kaut ko uzmundrinošu mani.
– Par ko? – Asja bija pārsteigta.
"Es gribu gulēt un esmu noguris, bet man joprojām ir ko darīt," es atkal žāvājos, aizsedzot seju ar plaukstām.
– Kādas tur vēl lietas! Tev vajag mazliet pagulēt! – mans draugs bija sašutis.
