"Es noteikti izgulēšos, bet vēlāk." Ja nāks cilvēki no ciema, man būs jāiziet pie viņiem un jāorganizē naktsmītne. Starp citu, vai viņi vēl nav šeit? – Satvēru sevi, un pār bortu izšļakstījās ūdens.
"Nanka atgriezās un teica, ka priekšnieks visus aizvedis uz kalniem un kā tas viss sākās." Ganībās ir ganu un medību namiņi.
– Kā iet ciematā? Vai ūdens viņu sasniedza pa upi? – Biju nobažījies, ka jūra pa upi pavirzījusies tālāk, bet precīzu ciemata atrašanās vietu nezināju.
– Nē, upe griežas uz dienvidiem, ieleja tika appludināta, daļa ražas tika iznīcināta, bet ūdens nesasniedza paugurus.
Es atspiedos uz vannas sāniem un aizvēru acis.
– Labi. Bet šonakt nāks cits vilnis. Kā būs?.. Ja ciema ļaudis pazaudēs mājokli, lai iet uz pili. "Mēs kaut kā tiksim kopā," es nolēmu.
– Labi, es pateikšu Risankai. Lina, es atvedu šurp vienas zāles, ja pievienosi ūdenim, tās noteikti nesaslims un muskuļi nesāpēs, bet nedaudz smelsies. Vai var? Asija parādīja nelielu paku.
"Izsitumi," es piekrītoši pamirkšķinu. "Viss, lai nekristu."
Mirdzošs pulveris un mazi ziedi iegāja ūdenī, es sajutu kaut ko līdzīgu lavandai, un es jutos vēl miegaināks.
– Asja, atnes zāli, lai mani uzmundrinātu, pirms noģībšu. Un nestrīdies!
Man šodien vajadzēja pārbaudīt zobena stāvokli un drakloda istabu, es negribēju to atlikt ilgāk.
"Labi," Aisana atbildēja ar vāji slēptu nepatiku. "Bet tad es jums palīdzēšu izmazgāt matus un saģērbties," viņa uzstāja.
– Labi, lai tā būtu. Un arī uzziniet, vai Nazis ir atgriezies. Es uztraucos par Maku un Ganu.
"Es noteikti uzzināšu," Asija apstājās pie sliekšņa. – Līna, vai tu viņam tici?
Es pakratīju galvu.
– Nē, bet kāda man bija izvēle?
Asija piekrītoši pamāja ar galvu un aizgāja, sakot:
– Es būšu atpakaļ drīz!
Nespēdama cīnīties ar miegainību, es aizvēru plakstiņus un sāku domāt, bet manas domas plūda kūtri, un mans ķermenis prasīja žēlastību.
Man kaut kas jādara, lai glābtu Drakendortu, bet kas? Man nav vajadzīgās maģijas… Atbilde bija vienkāršāka par tvaicētu rāceņu, taču visa maģija ir dralorda kompetencē. Vai Reginhards Berliāns nav atbildīgs par to, lai limits paliktu aizsargāts? Atliek tikai tas, ka man viņš kaut kā jāizrauj no alas, kam nav ne kāpēju prasmju, ne ekipējuma. Nezinot ceļu augšup un nezinot, kā pareizi uzvesties kalnos.
Tiešām kādas muļķības!
Kaut kas man teica, ka mums nebūs vieglāk vienoties, kā izpildīt visu iepriekš minēto.
Centos atcerēties portreta vīrieša seju, bet manu acu priekšā neatlaidīgi parādījās kaila mežoņa tēls no alas. Neapšaubāmi skaista, bet biedējoša ar savu spiedienu un apsūdzībām…
Ko viņš man toreiz teica?
"Vai tu uzdrošinies mani pavēlēt, nodevējs?!"
Nodevējs. Kāpēc viņš mani tā sauca?
"Linnij, Linij," teiktais izsmēla pārmetumus un rūgtumu.
Ja Reginhards Berliāns mani sajauca ar to pašu Lindaru – savu īsto Ēnu, vai tas nozīmē, ka viņa kaut ko izdarīja? Varbūt tieši tāpēc viņš tika ieslēgts alā?
Secinājums šķita loģisks, it īpaši tagad, kad Aisana man pastāstīja par izspiegoto skūpstu ar padomnieku Tapredelu. Diemžēl viņa maz redzēja, lai spriestu, kā viss patiesībā ir. Vai viņa palīdzēja savam mīļotajam, vai arī viņa tika pievilta kaut ko darīt? Vajadzētu sīkāk noskaidrot, kas tad notika, bet neviens, izņemot varbūt…
Man bija viena ideja, taču man vajadzēja Sonicu.
Kā pieņemts izvēlēties Ēnu?
Sanāca tā: meitene dzīvo sev, tiek galā ar savu dzīvi, nevienam netraucē, un pēkšņi kāds vīrietis, pat valdnieks, izvēlas viņu par savu Ēnu. No vienas puses – gods un cieņa, tāds amats tiesā… Vai ne. Ēna, tā nav īsti pozīcija, vai ne? Bet tas pat nav tā, ka viņa ir līgava, cik es saprotu. Konkubīne? Šeit grūti spriest, manā rīcībā ir tikai leģenda, bet mēs, mūsdienu cilvēki, zinām, ka leģendas bieži vien ir tālu no realitātes.
