Bruņuvestu uzvilkšana un maciņu nostiprināšana izrādījās dažu sekunžu jautājums. Magnētiskās slēdzenes un ārējie stiprinājumi «BC» izrādījās intuitīvi.
Uz notvertā šaušanas kompleksa viņš nekādas norādes nav pamanījis. Nebija jaudas līmeņa, nebija munīcijas patēriņa skaitītāja, un tēmēklis izrādījās vienkāršs, bez elektroniskiem zvaniņiem un svilpieniem. Šķiet, ka tās bijušajam īpašniekam bija dažas implantētas apakšsistēmas, kas paplašināja redzes un citu ķermeņa maņu sistēmu iespējas. Vismaz ēkā valdošā tumsa netraucēja ienaidniekam kustēties un šaut.
Ignāts bija pārliecināts, ka arī viņam ir kaut kas līdzīgs, taču Vēža vārdi tieši apstiprinājās: bāzes nanīti acīmredzami netika galā ar slodzi. Īsas, sporādiskas neironu saskarnes aktivizēšanas sniedza bezjēdzīgu, fragmentāru informāciju un tikai mazināja spēku, izraisot pēkšņus reiboņus.
Netālu bija dzirdama šalkoņa. Viņi meklēja viņu klusi un mērķtiecīgi. Vietām debesskrāpja pirmā stāva milzīgo telpu izgaismoja ģenētiski modificēto koku niecīgais mirdzums, kuru vainagi stiepās pāri drupām.
Tumsā bija blāvi saskatāmas vairāku nekustīgu eskalatoru aprises. Šis ceļš augšup droši vien ir stipri aizsprostots,» Ignāts paskatījās apkārt, meklēdams pieņemamu risinājumu, skaidri saprotot: kavēšanās ir kā nāve.
Apmēram divdesmit metrus tālāk, gruvešiem nokaisītās tirdzniecības grīdas galā, ūdens rīstījās un pilēja. Ēkas stūri tur bija aizpūtis sens sprādziens, un netālu no robainajām sienām atradās mezglaini veidojumi, visticamāk, saknes kādam no milzīgiem kokiem. Kāpēc nav ceļa uz augšu? – Viņš lūkojās tumsā, līdz viņam sāpēja acis. Jā, tās noteikti ir saknes. Deformējies, plosīts, bet izdevies sadziedēt vecās brūces. Tie dīvaini izliecās, šur tur savijot senās ēkas nesošos balstus.
«Es noteikti nokļūšu otrajā stāvā, izmantojot tos,» Ignats domāja. Bet kā novērst ienaidnieku uzmanību ar labākiem sensoriem? Kamēr viņš slēpās patversmē, tik tikko elpot, viņi turpināja neatlaidīgi meklēt iebrucēju, pamazām tuvojoties.
Nervu duelis ievilkās, bet tā iznākumu pēkšņi izšķīra netālu izcēlusies apšaude.
Acīmredzot Makss veiksmīgi vadīja grupu pa trim ielām, cauri drupām, taču tik un tā iedūrās apsardzē ēkas tuvākajās pieejās.
Soļu troksni apslāpēja šaušanas rūkoņa. Ignāts, noliecies, metās cauri izpostītās tirdzniecības telpas atklātajai zonai, pārlēca pāri plastmasas kaudzēm, kas bija palikušas no plauktiem un vitrīnām.
Pēc viņa nejauši nogriezta līnija. Varenā sakneņa blīvajā koksnē ierakās vairākas lodes ar blāvu skaņu.
Neapstājoties, viņš uzkāpa augstāk, iztaisnojās pilnā augumā, sniedzās pēc sadrupinātu griestu fragmenta, kas skumji karājās uz saliekta stiegrojuma, un pievilka sevi, atrodoties otrajā stāvā.
Ēkas stūris patiešām bija sabrucis. Vairāki jauni dzinumi (īsi, salīdzinot ar milžiem, kas valdīja pār pilsētu) izdīguši no grumbuļotu sakņu mudžekļa, aizēnot drupas.
Uzkāpt viņu zaros nebija grūti. No vainaga Ignats paguva pāriet uz plašo piektā stāva balkonu, piespiedās pie sienas, klausīdamies un skatīdamies apkārt.
Apšaudes apakšā turpinājās nemitīgi. Acīmredzot cīņa sākās kā pozicionāla. Abas puses atradās aizsegā, bez taktiskā pārsvara.
Viņš neuzdrošinājās sazināties. Joprojām nav jēgpilnas informācijas. Jums būs jārīkojas vienam. Kāpēc viņš vispār iesaistījās kaujā, kurš ir draugs un kurš ir ienaidnieks – tādi jautājumi neradās, it kā pietiktu ar pašu faktu par kāda ārēja spēka uzbrukumu šķietami mierīgam izlīgumam.
